Politiski represēto kluba «Rēta» valdes sēdē apspriests aktuāls jautājums – par administratīvi teritoriālo reformu, kas paredz sadalīt valsti 102 vai pat tikai 33 novados pašreizējo 552 pagastu vietā, turklāt lielā steigā, pat piedraudot ar varu.
Politiski represēto kluba «Rēta» valdes sēdē apspriests aktuāls jautājums – par administratīvi teritoriālo reformu, kas paredz sadalīt valsti 102 vai pat tikai 33 novados pašreizējo 552 pagastu vietā, turklāt lielā steigā, pat piedraudot ar varu.
Mūsu paaudzes mūžs pagājis «piespiedu režīmā». Piespiedu kārtā esam trīsreiz okupēti un iekļauti «tautu cietumā» – PSRS, piespiedu kārtā esam pārdzīvojuši Otro pasaules karu, divas izsūtīšanas «tūres» 1941. un 1949. gadā, piespiedu kārtā iedzīti kolhozos. Piespiedu kārtā 50. un 60. gados vienoja un atkal šķīra gan saimniecības, gan ciemus.
Šo okupantu metodi tagad grasās pielietot neatkarīgās Latvijas politiķi, gatavodami jaunu triecienu lauku cilvēkiem, kuri vēl nav atguvušies no piespiedu «reformām» un sociālistiskās saimniekošanas pārejas uz tirgus ekonomiku, kad tūkstošiem ģimeņu palika bez darba un tagad veido jaunu «proletariātu», jo ne jau visi mantojumā saņēma īpašumus.
Mūsu pamatojums straujas teritoriālās reformas noliegumam:
* nav ekonomisku aprēķinu, KO un KAD gūs jau tagad dziļā nomalē mītošie – katra konkrēta ģimene, katrs cilvēks;
* lielās «latifundijas» izstums iedzīvotājus no laukiem, zudīs Latvijas dabas īpatnības, tās vienreizīgums, – pagaidām galvenais, par ko jūsmo ārzemnieki, arī zviedri, kuru zemē, piemēram, stārķus varot saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem;
* pārblīvētās centru skolās bērni zaudēs savu individualitāti, dabas izjūtu;
* nomalēs reizē ar skolu izzudīs kultūras centri, garīgā vientulībā un fiziskā postā izmirs vai ar «eeitanāzijas» palīdzību dzīvi beigs vecļaudis;
* novada centrā, tāpat kā Rīgā, koncentrēsies līdzekļi un to izlietojums. Jo lielāka teritorija, jo «plānākas» nomales. To grūti būs noliegt pat reformatoram Jānim Krūmiņam. Rīgas centrs un tās nomales ir spilgts pretmetu pierādījums;
* nav zināms, kur paliks paredzamais līdzekļu ietaupījums un no kā tas radīsies, ja naudas katastrofāli trūkst jau tagad;
* no pieredzes zinām, ka birokrātija nemazināsies, tiks radītas jaunas institūcijas un bagātīgi algoti ierēdņi.
Šo sarakstu varētu turpināt, paredzot arī lauku cilvēku nemierus, ja tikai latviešiem būs griba izrauties no mūžīgā lāsta – visam pakļauties piespiedu kārtā. Turklāt latviski nacionālie lauki 8. Saeimas vēlēšanās var pāriet «glābēju» – kreiso partiju – pusē, un tad «reformas» taisīs citi, un sāksies viss no gala…
Un visbeidzot. Kā zināms, Eiropas valstīs, kur šādas, latviešu mentalitātei svešas lielummānijas reforma ir notikusi, tā ilgusi gadu desmitiem un reizē ar ekonomisko attīstību. Mūsu valstī izraudzīts cits ceļš – uz vispārējas nabadzības un izmisuma fona mesties ārišķībās, lai paspīdētu Eiropas priekšā ar spožu mundieri, zem kura – plikums.
Lai rudenī redzētu kviešu druvu, graudus neber čupā lauka vidū cerībā, ka dīgsti pārņems visu tīrumu, bet izsēj vienmērīgi. Velti cerēt, ka, koncentrējot pašvaldības 102 vai 33 centros, zels un kuplos visa valsts.
Mūsuprāt, neloģiski, ka par Zemgales reģiona centru izraudzīta «brīvpilsēta» Jelgava, kas neietilpst nevienā novadā un tai svešas lauku intereses. Uzskatām, ka par Zemgales, Latvijas «maizes klēts», centru jākļūst Bauskai.
Politiski represēto klubs «Rēta»
