No Tunkūniem līdz starptautiskajai maģistrālei A-7 ir seši, līdz Bauskai – nepilni 30, bet līdz Rīgai ap 100 kilometru.
No Tunkūniem līdz starptautiskajai maģistrālei A-7 ir seši, līdz Bauskai – nepilni 30, bet līdz Rīgai ap 100 kilometru. Astoņus kilometrus nākas mērot līdz vietējai pašvaldībai – Brunavas pagasta padomei. Mūsdienu attīstīto tehnoloģiju un mašīnu laikmetā tas nav liels attālums. Tomēr tunkūnieši, «Bauskas Dzīves» uzrunāti, vienprātīgi apgalvo, ka viņi mītot tālā nostūrī. Sarunā ar Ināru Vecarāju, Zintu Zieds-Ziediņu, Regīnu Ķiseli, Sarmu Kondratjuku, Valdi Miļūnu un citiem argumenti, kas tunkūniešiem liek justies kā nomalē dzīvojošiem, tiek saukti cits pēc cita.
Bez auto ir ļoti grūti
Stāstot par dzīvi mūsdienās, vairākkārt tiek pieminēti senie laiki, kad šim ciemam tika «piekrustīts» cēlais nosaukums «Komjaunietis». Uz Bausku tolaik autobuss braucis deviņas reizes dienā. Tagad sabiedriskais transports pieturā «Tunkūni», lai aizvizinātu pasažierus uz rajona centru, piestāj trīs reizes dienā. Rītā pirms septiņiem uz Bausku vienlaikus kursē divi autobusi, pēcpusdienā ap pusčetriem tas dodas uz Brunavu, pēc nepilnas stundas atpakaļ uz pilsētu. Tieši nepārdomāto autobusu satiksmi tunkūnieši atzīst par vie- nu no svarīgākiem ieganstiem, kas viņiem liedz rast darbu Bauskā.
«No šāda grafika mums ir ļoti maz labuma. Izbraukāt uz darbu Bauskā vai Grenctālē mēs nevaram, pēc mācību nedēļas piektdienās jaunieši mājās netiek. Jānāk kājām no šosejas vai Mežgaļiem vai arī kādam jādodas pretim. Aizbraukt kārtot lietas uz pagastu arī nav iespējams,» teic S. Kondratjuka. Rīta agrumā ierodoties Bauskā, līdz pēcpusdienai tur nav, ko darīt. Savukārt Rīgu izbraukāt nevar pagūt. Iespējas strādāt un pelnīt tunkūniešiem ir tik minimālas, ka par personiskā auto iegādi sapņo tikai retais.
Darba nav, slimot nedrīkst
Tunkūniešiem, tāpat kā citiem, ir nepieciešamība iepirkties, apmeklēt ārstu. Autoveikals te ierodas trīs reizes nedēļā, bet visu vajadzīgo tas neatved. Par Brunavas pagastā praktizējošās ģimenes ārstes baušķenieces Ārijas Zirnes iespēju viņus apmeklēt mājas vizītēs tunkūnieši izsakās skeptiski. «Mēs, lielie cilvēki, jau «neslimojam», ārstu meklējam tikai, kad bērniem kāda palīdzība vajadzīga,» tā I. Vecarāja.
Vairumam no sarunu biedriem ir kādreiz augstu vērtēta vidējā speciālā izglītība: veterinārārsts, zootehniķe, galdnieks, medmāsa. Tagad viņi ir sargi, uzraugi, gadījuma dar- bu strādnieki, daudz bezdarbnieku. Vasarā pie saimniekiem vēl darbs atrodas, bet ziemā tas reti sameklējams. Par sociālajiem nodokļiem, uzkrājumiem pensijai šeit neviens nerunā.
Vai skolai bērni ir vajadzīgi?
Sarunai ievirzoties par izglītību un pieminot tuvējo Mežgaļu pamatskolu, ko atzinīgi vērtējušas komisijas, tunkūnieši pauž līdz šim nedzirdētas atziņas. Sākumā gan tās izskan bijīgi, jo žurnālisti aizbrauks, sacīto publicēs, bet bērniem nākamā dienā uz skolu jāiet. «Daudz jau nevar runāt, vēlāk cietīs bērni,» bilst kāda māmiņa. Tomēr rūgtuma kamols acīmredzot ir sakrājies prāvs, un secinājumi skan cits pēc cita. Pēc kādas pikošanās pagalmā puikām par sodu ne- dēļu liegts braukt mājās ar skolēnu autobusu. Pēc stundām nav vēlama bērnu uzturēšanās skolā, nav iespējams izmantot sporta zāli, reti kad var paspēlēt bumbu. Pulciņu, kur darbīgiem zēniem sevi izpaust, neesot.
«Nereti šķiet, ka bērni, kuri mēdz skriet, spēlēties, ko nejauši nosmērēt, ieskrambāt, skaļāk paklaigāt, skolai nav vēlami. Pēdējā vecāku dienā pār mums nobēra remontdarbiem iztērēto naudas summu virtenes, bet par iejūtību, mīlestību un labas gaisotnes veicināšanu nerunāja,» teic Tunkūnu bērnu vecāki.
Skatās kā uz lūdzēju
Sarunā vairākkārt ieskanas Brunavas pagasta padomes vārds, tikai labie epiteti nekādi nav saklausāmi. «Man pagastmājā ir nepatīkami ieiet. Vienmēr jūtos iztraucējusi kārtējo kafijas pauzi, uz mani skatās kā uz lūdzēju. Nu jau vairs neeju un neprasu, jo ieinteresētu ieklausīšanos, vēlmi rast izeju tur neviens nepauž. Vien skarbi nocērt: «Nav naudas!» Lai saņemtu vienreizējo piecu latu pabalstu, jāmeklē šoferis, kuram par aizvešanu divi lati jāsamaksā,» sarūgtināta S. Kondratjuka.
Pašvaldībai tiek pārmests par neapmierinošu autobusu satiksmi, līdz galam nesakārtotu atkritumu savākšanu, iedzīvotāju neinformēšanu. Anketas par attīstības plānošanu neviens nav izplatījis, pagasta avīze labi ja reizi gadā «iemaldoties». Iecirkņa inspektoru, kurš kādreiz būtu atbraucis ar ļaudīm par ikdienas nejēdzībām parunāt vai piecas visiem tunkūniešiem zināmās «točkas inspicēt», neviens nezina ne vārdā nosaukt, ne atceras vaigā redzējis. Tik vien kā izpilddirektora Andreja Lazdas vārds tiek vairākkārt pieminēts, arī repliku izmetot: «Kas tas par pagasta saimnieku, kurš Bauskā dzīvo! Būtu labāk kādam vietējam darbu devuši.»
Kāzas pirms 11 gadiem
Vaicāti par nākotnes perspektīvām, gaišo un patīkamo ikdienā, tunkūnieši min cilvēka dabai raksturīgo optimismu, izteic pierasto apgalvojumu: «Kur citur lai paliekam? Te viss mūžs nodzīvots, pierasts.» Skaistums rodams dabā, arī ļaudis dažādus jokus pastrādājot, ko vēl ilgi atceroties, pārrunājot. Tomēr par galveno vērtību, pat misiju, kāpēc cilvēki vēl turas šajā nomalē, kā spēdami uztur savas mājas, kopj dārziņus, tiek nosaukti bērni.
Agrāk nerātneļus biedēja ar bubuļiem vai dusmīgiem miličiem, tagad tunkūnieši saviem bērniem, ja viņu prāts uz skolas lietām nenesas, strikti noteic: «Nemācīsies, paliksi dzīvot Tunkūnos!» «Saviem bērniem vēlu – mācīties tā, lai pabeigtu pamatskolu, un prom no šejienes!» vaļsirdīgi atzīst S. Kondratjuka. Tunkūnos nākotni savām atvasēm viņa neredz, ciema niecīgās perspektīvas atzīst arī pārējie. Bērni dzimst reti, pēdējoreiz kāzas te rīkotas pirms 11 gadiem. Divās daudzdzīvokļu mājās ir astoņi tukši dzīvokļi. Par iecerēto Bauskas novada izveidi secinājums ir nepārprotams: «Vai būs labāk, nezinām, bet sliktāk vairs nevar būt.»
Kad saruna turpinās par Eiropas Savienību un rudenī gaidāmo referendumu, secinājums ir viens – ja varēs tikt uz vēlēšanām, tad jau nobalsos. Spilgti atmiņā vēl palikušas nesenās Saeimas vēlēšanas, kurās daudzi tunkūnieši nepiedalījās. Pašvaldība bija «aizmirsusi» parūpēties par autobusu pagasta nomaļajiem iedzīvotājiem…
Galvenā vērtība – zeme
Brunavas pagasta attīstības un teritoriālplānotāja Inga Kārkliņa Tunkūnu nākotnes vīzijas redz augstvērtīgā, lauksaimniecībā izmantojamā zemē, kas piemērota cukurbiešu, labības audzēšanai. Valdības daudzinātajam lauku tūrismam te nav attīstības perspektīvas, ja nu vienīgi iespējami kādi ekstrēmi piedzīvojumi, klejojot pa brikšņiem un pierobežu. Šajā pusē mīt arī gaiši un cerīgi cilvēki: zemnieks Gintauts Tarvids, 1918. gadā dzimusī Lidija Tostere, kura labprāt dalās iespaidos par seno laiku notikumiem, jauki un strādīgi ir arī Līga un Aleksandrs Freimaņi. Protams, netrūkst te dīkdieņu, slinkotāju, mūžīgi neapmierināto. Pie G. Tarvida strādnieki brauc no Ērgļiem, tajā pašā laikā vietējie sūdzas par bezdarbu. Apspriežot pagasta attīstības plānu, no tunkūniešiem saņemtas trīs anketas, diemžēl konstruktīvu priekšlikumu, nākotnes redzējuma tajās neesot bijis.
«Tā ir nomale, kur nākotnē būs lieli lauki, dažas mājas un nedaudz iedzīvotāju,» Tunkūnu perspektīvu iezīmē pagasta padomes priekšsēdētājs Aivis Kārkliņš. «Pēckara gados lielāko daļu cilvēku no šejienes izsūtīja, labi iekoptās zemes palika novārtā.» No apmēram 100 tās puses iedzīvotājiem, ieskaitot daudzos pensionārus un skolēnus, pašlaik reāli strādā kādi pieci. Viņš uzskata, ka Tunkūnos radīt darba vietas nav reāli. Darbs jāmeklē Bauskā, jādodas uz Grenctāles robežkontroles punktu. Apmēram divām trešdaļām iedzīvotāju ir iespēja izmantot personisko transportu.
A. Kārkliņš piekrīt, ka vēl viens autobusa reiss šeit nebūtu par skādi, kaut gan pērn veiktie eksperimentālie braucieni neattaisnojās. Oficiālu iesniegumu no tunkūniešiem par satiksmes uzlabošanu viņš neesot saņēmis. Izpilddirektors Andrejs Lazda pauda apmierinātību ar atkritumu saimniecības sakārtošanu Tunkūnos, piebilstot, ka veiksmīgi izdevies vienoties ar Zintu Zieds-Ziediņu par šī darba uzraudzīšanu. Tunkūnu pusē esot viena māja, līdz kurai nav ceļa, pārējie esot izbraucami, daži pēdējā laikā salaboti. Brunavas pagasta policijas iecirkņa inspektors Arnis Riders apliecināja, ka viņam zināmas visas nelegālā alkohola tirdzniecības vietas Tunkūnos. Šī informācija izplatās no mutes mutē. «Točkām» esot pastāvīgi klienti, bet pašu nelegālās tirdzniecības faktu konstatēt līdz šim nav izdevies.
