Dzimumdzīve ir svarīga ģimenes saskaņas sastāvdaļa. Taču arvien vairāk vīriešu meklē ārsta palīdzību, atzīstot, ka nespēja sasniegt pietiekamu erekciju neļauj veikt dzimumaktu.
Dzimumdzīve ir svarīga ģimenes saskaņas sastāvdaļa. Taču arvien vairāk vīriešu meklē ārsta palīdzību, atzīstot, ka nespēja sasniegt pietiekamu erekciju neļauj veikt dzimumaktu.
Tas rada neapmierinātību intīmajās attiecībās un kopdzīvē kopumā.
Gadās arī jaunībā
Iemesls nav kāda jauna kaite, bet dzīves straujā tempa un stresa rezultāts. Pasaules Veselības organizācija to klasificē kā erektīlo disfunkciju.
Šāda situācija intīmajās attiecībās var gadīties ikvienam vīrietim, taču ir pamats uztraukumam, ja tā atkārtojas vai kļūst par ierastu lietu arī attiecībās ar mīļu, fiziski un garīgi tuvu cilvēku.
Egils Vjaters, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas centra vadītājs, stāsta, ka erektīlās disfunkcijas traucējumus iedala vieglos, vidējos un smagos. Vecākiem vīriešiem šī disfunkcija novērojama biežāk, tomēr ne vienmēr tā ir saistāma ar vecumu un slimībām. Erektīlā disfunkcija var būt arī vīrietim 20 gadu vecumā.
Cēloņi «snauž» zemapziņā
Erektīlo disfunkciju vīrietim var izraisīt gan psihiski (10%), gan fiziski faktori. Vairumā gadījumu erektīlās disfunkcijas pamatā ir emocionālas problēmas, taču bieži gan emocionālie, gan fiziskie faktori ir kombinēti, atzīst psihoterapeite Ingūna Romāne.
Psihisks traucējums nereti ir radies jau bērnībā, piemēram, pēc pārciestas fiziskas vai emocionālas vardarbības. Pārdzīvotais «noslēpjas» zemapziņā. Uzsākot seksuālas attiecības, šis zemapziņā «paslēptais» cēlonis var izpausties erektīlās disfunkcijas formā. Nespēju veidot normālas intīmās attiecības vīrietim nereti ir grūti pārvarēt bez speciālista palīdzības, stāsta I. Romāne.
Jautājums par erektīlās disfunkcijas ārstēšanu ir saistīts arī ar mūsu dzīves uztveri, uzskata ārsts E. Vjaters. Ar lielu strādāšanu un naudu vien laime nav sasniedzama. Šis traucējums gandrīz vienmēr ir ārstējams, taču mūsu vīrieši kautrējas par to runāt, lūgt ārsta palīdzību.
Vajadzīga motivācija
I. Romāne atzīst, ka ar vīriešiem ir ļoti sarežģīti runāt tieši par erektīlo disfunkciju. Šī problēma bieži vien atklājas terapijas laikā, ārstējot citas saslimšanas. Emocionāli atvērtāki un gatavāki risināt problēmas ir gados jaunāki vīrieši, uzskata psihoterapeite. Savukārt seksopatologs Andis Kalvišķis apliecina, ka savā praksē konstatējis tieši gados vecāku vīriešu vēlmi risināt erektīlās disfunkcijas problēmas.
Emocijām, iespaidiem, savstarpējai cieņai un sapratnei ir liela nozīme, atzīst gan A. Kalvišķis, gan I. Romāne. Bieži tieši sieviete rosina vīrieti meklēt iespēju ārstēties, lai kopdzīve būtu pilnvērtīga.
Tā ir problēma, kas skar abus, tāpēc ieteicama gan individuāla, gan pāra terapija. Gandrīz vienmēr vizīti pie speciālista pamato konkrēta motivācija. Ja vīrietim ir svarīgi saglabāt tuvas attiecības ar sievieti, viņš nāks pie ārsta, tikko būs radusies problēma, tā A. Kalvišķis.
Erekcija ir ļoti svarīga vīriešu seksualitātes izpausme. Ja tā ir traucēta, var rasties dažādas psiholoģiskas blakus parādības un diskomforts.
Psihogēna cēloņa erektīlā disfunkcija nebūt nav rets variants, teic seksopatologs A. Kalvišķis. Bieži vien vīrietis ir ļoti nobažījies par to, vai spēs būt pietiekami labs mīlnieks. Pēc piedzīvotas neveiksmes un negatīvas pieredzes seksuāla situācija vīrietim var radīt pietiekami lielu stresu. Tāpēc erekcija ir vāja vai vispār nerodas un dzimumtuvība ar sievieti nav iespējama.
Pēc palīdzības – laikus
Speciālisti apgalvo, ka Latvijas vīrieši mēdz noliegt savas veselības problēmas, īpaši intīmajā jomā. Tas esot psiholoģiskas aizsardzības mehānisms. Taču, lai problēmu risinātu, tā vispirms ir jāpieņem un jāvēršas pēc palīdzības.
Seksopatologs uzsver, ka svarīgi ir laikus risināt erektīlās disfunkcijas problēmu, jo pretējā gadījumā pacientam no sekundāri iegūtām «neizdošanās» bailēm grūtāk atbrīvoties.
***
Uzziņai
Erektīlās disfunkcijas riska faktori:
muguras smadzeņu ievainojumi, iegurņa orgānu ievainojumi, ķirurģija un apstarošana, prostatektomijas;
alkohols un tabaka;
funkciju var ietekmēt dažu medikamentu lietošana – antihipertensīvie, antidepresanti, hormonu preparāti, trankvilizatori.
Riska grupas:
ateroskleroze, cukura diabēts, sirds asinsvadu slimības, nieru mazspēja, aknu mazspēja;
neiroloģiskas saslimšanas: Alcheimera slimība, multiplā skleroze;
dzimumlocekļa patoloģijas: Peironi slimība;
psihiskie traucējumi: depresija, nervozitāte;
endokrīnas saslimšanas: hiperitireodisms, hipotireodisms, hipogonādisms, hiperprolaktinēmija.
Faktorus grupējis ārsts Egils Vjaters
Raksts tapis sadarbībā ar sabiedrisko attiecību firmu «Idea Media»
