Saņēmu vēstuli no laikraksta «Kursas Laiks» žurnālistes Ilzes Vainovskas, kas bija noraizējusies, ka 18. novembris un citi Latvijas svētki ir kļuvuši gandrīz vai par tādu kā katra iedzīvotāja privātu darīšanu.
Saņēmu vēstuli no laikraksta “Kursas Laiks” žurnālistes Ilzes Vainovskas, kas bija noraizējusies, ka 18. novembris un citi Latvijas svētki ir kļuvuši gandrīz vai par tādu kā katra iedzīvotāja privātu darīšanu. Neesot vairs tās kopības izjūtas, kas bija pirmajos atjaunotās neatkarības gados, un tās izpratnes par svētkiem, kas bija vēl padomju laikos.
Viņa vēstulē jautāja: “Kāpēc Lāčplēša diena un Latvijas dzimšanas diena neienāk veikalos tikpat strauji kā Helovīns, Valentīna diena vai citi līksmi svētki, kuriem nav nekāda sakara ar mūsu valsti?” Un tiešām, šis jautājums man lika aizdomāties – kāpēc teju vienīgais mūsu valsts patriots ir Raivis Dzintars?
Manuprāt, politiķi Latvijā vēl nav sapratuši, ka “smadzeņu skalošana” nācijai ir valsts, nevis sabiedrības pienākums. Patriotisms nerodas pats no sevis. Ja tāds ir vajadzīgs, tad tas ir jāiekaļ. Cits jautājums – vai patriotisms tiešām ir nepieciešams?
Paskatīsimies. Kas ir valsts klients? Tas ir iedzīvotājs, kas dzīvo valsts teritorijā, strādā un maksā nodokļus. No tā veidojas valsts peļņa. Un kā ikvienā normālā biznesā, klienta lojalitāte ir ieinteresētās puses (peļņas guvēja) problēma.
Cilvēki saka, mūsu nodokļi ir pārāk lieli, un tāpēc mēs tos nemaksājam. Bet nodokļi ASV un Zviedrijā, iespējams, ir daudz lielāki, un tur tos maksā!
Manuprāt, problēma nav tikai nodokļu lielumā. Problēma ir mūsu attieksmē pret valsti. Mēs negribam maksāt nodokļus, jo valsts nav spējusi radīt pārliecību, ka tas ir jādara mūsu pašu labā.
Cilvēkiem ir jābūt lepniem, ka viņi dzīvo šajā valstī un ka viņiem ir iespēja te maksāt nodokļus. Jautājums ir, kā to panākt. Visi zina, ka Zviedrijā ir milzīgi nodokļi, bet visi arī zina, ka tur ir milzīgas sociālās garantijas, bezmaksas izglītība un iespēja saņemt adekvātu algu.
Runājam par Latvijas tēlu pasaulē. Bet galvenie Latvijas tēla veidotāji ir mūsu pašu cilvēki. Šie ļaudis bēg no Latvijas uz Īriju, Lielbritāniju un citām valstīm un stāsta, ka viņi negrib te dzīvot. Savukārt dzīvot viņi te nevēlas, jo neredz šajā valstī nekā vērtīga, pie kā būtu vērts turēties.
Taču vienīgā vērtība, ko kāda valsts vispār var “pārdot” saviem iedzīvotājiem, ir patriotisms, kas pie mums jau ir kļuvis gandrīz vai par katra personisko darīšanu.
Patriotisma ieaudzināšana ir profesionāļu, PR kompāniju, kā arī citu līdzīgu speciālistu kompetence. Ar to ir jānodarbojas cilvēkiem, kuri izprot masu psiholoģijas mehānismus un zina, kas ir kvalitatīva propaganda. Jā, tā nav mana pārskatīšanās vai neuzmanības kļūda. Es nosaucu vārdu “propaganda”. Tas ir tieši tas, kā šodien pietrūkst Latvijas valstij. Propaganda ir instruments, ar kuru ieaudzina patriotismu. To jau divdesmitā gadsimta sākumā atzina “sabiedrisko attiecību” (“public relations”) izgudrotājs Edvards Bērnejs, kurš ar šo jēdzienu aizstāja vārdu “propaganda”, lai “smadzeņu skalošanu” padarītu pieņemamu tā laika ASV sabiedrībai.
Mums ir vajadzīgs tieši tas pats. Skaisti pārsaukta propaganda, kas Latvijas iedzīvotājiem stāsta, kāpēc viņiem ir jābūt mūsu valsts patriotiem. Kas ir tās vērtības, par kurām mums vajadzētu stāvēt un krist? Un stāstīt to vajag tieši mums, nevis taisīt reklāmas, kurās par Latviju varēs uzzināt tikai tad, ja atbrauks un apskatīsies. Uz ko tad te raudzīsies? Uz cilvēkiem, kuri bēg no Latvijas?
Patiesībā, mums pat ir skaisti nosaukta institūcija, kurai ar to vajadzētu nodarboties. Tas ir “Latvijas institūts”. Jautājums ir – kāpēc šis “institūts” ar to nenodarbojas?
