Anšlava Eglīša atziņu krājumā ir šāds dzīves atgadījumu līkločus vērtējošs rezumējums: «Dzīvītē, ikdienā joki nereti kļūst nopietni, bet nopietnība – jocīga.» Tam varētu «pieslieties» arī manis aprakstītie notikumi iz dzīves.
Rindā uz Bausku
Divas dāmas smalkā auto kādudien bija aizdevušās uz koncertu Rīgā. Pēc tam vēlu vakarā, atgriežoties mājup, Mūkusalas ielā pirms pa-
grieziena uz Bauskas ielu sākušies nesaprotami sastrēgumi. Domājušas, ka atgadījusies kāda avārija. Stāvējušas, stāvējušas, līdz izlēmušas rindu apbraukt. Rindā stāvošo mašīnu vadītāji raidījuši dusmīgus skatienus un pat nekautrējušies rādīt pirkstu žestus, jo sapratuši, ka sievietes vēlas iespraukties viņiem priekšā. Šturmēšanu pārtraukušas un lēnā gaitā kūlušās uz priekšu kopā ar rindu. Aiz Bauskas ielas nez kāpēc sastrēgums beidzās – visi nogriezās, un līdz Bauskai varēja brīvi un mierīgi turpināt ceļu.
Viena no koncerta apmeklētājām, mājās nokļuvusi, pirms gulētiešanas vēl sadomāja padzīvoties sociālajos tīklos. Ieslēgusi datoru un iegājusi «feisbukā», no ierakstiem viņa uzzināja, kas par sastrēgumu bijis Mūkusalas ielā. Izrādās – tradicionālā tehniskās apskates nakts, un automobilisti stāvējuši rindā uz šo pasākumu, jo bez maksas bijusi pieejama vieglo automobiļu diagnostika, turklāt apmeklētājiem tika piedāvātas dažādas aktivitātes un izklaides, kas saistītas ar satiksmes drošību. Lai atgrieztos Bauskā, rindā uz tehnisko apskati nepavisam nevajadzēja stāvēt… Laikam sociālajos tīklos «jāiebrien», pirms doties no mājas laukā.
Gultā ar datoru
Man uz deguna uzkrita portatīvais dators. Neticami? Ticiet gan! Bija šis tas jāpalasa un jāpastrādā internetā, bet, sēžot pie galda mājās, kļuva vēsi, tālab ietīstījos zem segas gultā ar visu kompjūteru. Bija vēls, taču lasāmais nebeidzās, šķiet, iemigu… Mani pamodināja ass blieziens pa degunu – dators ar vāka aso malu uzgāzās uz deguna un to pārsita, pat asins pile notecēja. No rīta skrēju pie spoguļa, stipri pārliecināta, ka abas acis būs zilas un deguns uzpampis. Ak, kāds brīnišķīgs pārsteigums – ne zilumu, ne uztūkuma! Tikai svaiga brūcīte liecināja par nakts atgadījumu ar datoru.
Visu mūžu esmu lasījusi gultā grāmatas. Ko tur liegties – gadījies arī aizmigt, un sējumi ne reizi vien uzvēlušies uz deguna. Taču nekad tie nav mani traumējuši. Grāmatas tomēr ir cilvēkam draudzīgākas, un gultā ar datoru gadās trakākas lietas nekā ar ienaidnieku…
Uz purvu un kapiņiem
Mana draudzene autovadītājas tiesības ieguva vien 56 gadu vecumā, taču, atšķirībā no daudziem jauniem cilvēkiem, – ar pirmo piegājienu. Lai tiktu pie šī dokumenta, jātiekas ar dažiem ārstiem. Viens no viņiem – psihiatrs – jautājis: «Kālab tagad gribat sākt vadīt auto?» Draudzene paskaidrojusi: «Vēlos aizbraukt uz Ķemeru purvu un uz kapiņiem.» Dakteris vairs neko nav jautājis…
Katra diena īpaša
Nobeigumā – pamācošs stāsts dzīvošanai. To nupat izlasīju interneta vietnē amigos.lv kādā blogā, bet lasot apjautu, ka šāds stāsts man zināms kopš agrākiem laikiem, iespējams, tas sen publicēts kādā grāmatā un skatīts kinolentēs…
Vīrietis atvēra savas sievas kumodes lādīti un izņēma paciņu, kura bija ietīta zīdpapīrā un pārsieta ar sārtu lenti. Paciņā bija skaista zīda veļa. «To es viņai nopirku, kad mēs pirmo reizi bijām Ņujorkā. Tas bija pirms astoņiem vai deviņiem gadiem. Viņa nekad to nav uzvilkusi. Viņa glabāja to īpašam gadījumam. Es domāju, ka tagad ir pienācis šis īpašais gadījums.»
Vīrietis piegāja pie gultas un nolika veļu, kur stāvēja pārējās lietas, kas bija paņemtas no apbedīšanas biroja. Viņa sieva nomira.
Tad vīrietis sacīja: «Neko netaupiet īpašam gadījumam; katra diena, kuru nodzīvojat, ir īpašs gadījums.»
