Pārdomas pirms dzejnieka dzimšanas dienas 9. martā.
Kādā pagājušā gadsimta 50. gadu vasaras dienā rajona kultūras nodaļas inspektors nobijies stāvēja partijas komitejas aģitācijas un propagandas daļas respektablās vadītājas Alīnas Pakules priekšā. Viņa paskaidroja, ka no ārzemēm Bauskas luterāņu baznīcai atsūtīta nauda. Kuru katru brīdi šajās dienās par šo naudu tiks uzstādīts piemineklis Plūdonim viņa kapsētā. Aizbēgušie latvieši pa visu pasauli izbazūnēs, ka latviešu dzejnieki aizliegti un viņu piemiņa aizmirsta. Mums pirmajiem pie Plūdoņa kapa jāuzstāda pieklājīga kapa plāksne. Tā jāpieliek tūlīt. Inspektoram sāka raustīties valoda, ka tas nav iespējams. Vadītāja ar bardzību sejā skarbi pajautāja, vai inspektoram ir saprotama šīs plāksnes nozīme.
Vajag tūlīt
Kā vēja pūsts, inspektors nākamās dienas rītā atradās Rīgā arteļa «Granīts» vadītāja priekšā. Jā, pasūtījums pēc divām nedēļām būs gatavs. Inspektors sāka viņu lūgties: vajag tūlīt! Atbilde – nē. Lūdzējs nolika viņa priekšā savu vienas nedēļas algu: vajag tūlīt! Atbilde īsa – parīt. Kukuļdevējs nākamā dienā skraidīja pa visām Bauskas garāžām, meklēdams kādu šoferi, kas rīt brauks uz Rīgu. Atrada. Norēķins ar šoferi – «grādīgie».
Plāksne nu bija Bauskā, bet kā to tūlīt dabūt uz kapiem? Atkal par «grādīgiem» plāksne tika sāniski uzlikta uz kratīga motocikla bez amortizatoriem, turot to starp abiem braucējiem. Pa toreizējiem izbrauktiem, bedrainiem, grambainiem ceļiem ar Dievu uz pusēm kaut kā iežākarējās tieši kapos.
«Ej tu, zini kur!»
Bet kas tas? Pie Plūdoņa kapa stāvēja divi vīri ar bomjiem un trešais melnā tērpā. Tas bija Bauskas luterāņu draudzes prāvests Pauls Žibeiks. Viņi pašlaik uzstādīja Plūdonim un meitai Inārai pazīstamos pelēkos kapakmeņus.
Kā sprediķī Žibeiks iesāka: «Mums, latviešu tautai, visiem jāturas kopā. Mēs nedrīkstam aizmirst mūsu tautas lielos garus, kuri…» Rupjais motocikla braucējs nošņācās caur zobiem: «Ej tu, zini kur, ar visu savu latviešu tautu un visu kopā turēšanos. Mēs knapi noturējāmies uz motocikla un, kādā bedrē krītot, varējām palikt kropļi līdz mūža galam.»
Pieklājīgā paklanīšanās
Kā bija pavēlēts, inspektors atkal stāvēja vadītājas priekšā un ziņoja, ka uzstādīta sniegbalta marmora plāksne ar izteiksmīgu gravējumu. Labi izskatās. Kapos bija pilnīgs klusums. Tikai zīlītes lēkāja koku zaros. Neviena cilvēka. Vadītāja sniedza roku, izteica komplimentus. Pateicībā par tiem viņš vadītājai pieklājīgi paklanījās. Promejot nodrebēja. Ja viņai kļūs zināms notikušais un tas, ka šī plāksne noņemta no kāda kapa ar vēl pilnīgi nenoslīpētām mirušā vārda paliekām un ka tās otrā, pelēcīgā pusē tagad lielā steigā veikts nekvalitatīvs gravējums ar Plūdoņa vārdu, tad pavisam drīz viņš partijas komitejas priekšā slaucīs ielu. Bet šī svarīgā partijas uzdevuma neizpil-de – apmēram tas pats.
Neilgi pēc tam kādā jaukā dienā plāksnes nav vairs. Nav, un viss. Tutū. Ko nu?
To uzzinot plašāk, Jelgavas kultūras darbiniekos–ekskursantos kapsētā izraisījās jautrība un smiekli. Neviens kapsētā nesmejas. Atbraukuši te izsmieties. Nekauņas tādi. Kaimiņi esot.
Kā mirklis īss pagātnē aizgājuši 60 gadi, kopš Mēmeles krastā priežu pakrēslā skumst vienkāršs, atturīgs pelēks kapakmens Plūdonim un reizē viņa laika dzīves jūga mēmiem vilcējiem. Atraitnes dēliem un nabadzības jūgā salīkušām viņu mātēm. Viņš kā daudzredzējis akmens lauka malā savas Mēmeles krastā. Plūdons ievērojams balāžu un poēmu autors. Viņa «Rekviēmu» tagad lasa novada kapsētās, izvadot mūžībā savus piederīgos.
Par to viņam tagad Bauskā krietns līks bleķis ar vienkājaina kliba invalīda tumšu siluetu mūka sutanā un iemetinātu naturālu dzelzs spieķi tā rokā. Šis dzelzs spieķis esot simbols ceļam uz saulaino tāli. Zinām, bet nepieminam, ka šis skumjais dzīves piederums mūža nobeigumā ved arvien tuvāk un tuvāk kapa krustam. Manuprāt, baušķeniekiem «smalkjūtīgi» atgādināts, ka kapa krusts viņu saulainā tāle. Šis invalīds ar spieķi pašlaik iet uz saulaino tāli. Atklāšanā, karogiem plīvojot, priekšsēdis Ābelnieks svinīgi sacīja: «Šodien pilsēta saņem lielisku mākslas darbu.»
Politiskās spēles
Atklāšanas ceremonija – pēc formas organizēts mītiņš ar karogiem un mītiņa runām. Te nerunāja par Plūdoni un viņa literāro mantojumu. Te notika viņa prasta slavēšana un pār-slavēšana. Šī bleķa, tā saucamā pieminekļa, emocionalitāte tāpat kā ar mūsdienīgajām vasaras biksēm – jo vairāk nošļukušas un raibākas, jo labāk. No paša Plūdoņa nekā.
Lai pasmaidītu par Alīnu Pakuli, vispirms jāpasmejas par sevi. Politiskās spēles, kādas tās bija toreiz, tādas tās tagad. Uzskatu, ka Plūdoni par politikas atribūtu izmantoja toreiz un tagad.
Cieņa pret Plūdoni un viņa piemiņu palikusi Ceraukstē, Lejeniekos. Bauskā – tikai bleķis.
