Kaut arī neesam zemgalieši, vēlamies ar jūsu laikraksta starpniecību lūgt palīdzību.
Kaut arī neesam zemgalieši, vēlamies ar jūsu laikraksta starpniecību lūgt palīdzību. Vecumnieku pagasta Zvirgzdē, Priedes kapsētā, atrodas mūsu dzimtas kapi. Sākot no 19. gadsimta, tur ir apglabāti mūsu senči. Kādreizējais Skaistkalnes ārsts H. Gediņš 1936. gadā tur savam ar difteriju mirušajam dēlam uzstādīja pieminekli – apmēram metru augstu tumša metāla eņģeli ar krustiņu rokās.
Otrā pasaules kara laikā eņģelim cauršāva vienu spārnu, bet citādi nekāds ļaunums netika nodarīts. Pirmajos Padomju okupācijas gados kāds valsts varas pārstāvis acīmredzot, lai neaizmirstu iegūtās iemaņas, izšāva no eņģeļa rokām krustiņu, pati figūra palika neskarta.
Tad pār jau neatkarīgo Latviju sāka velties krāsaino metālu tirdzniecības vilnis. Par nelaimi, mirušā bērna miegu sargājošais eņģelis bija atliets no metālu sakausējuma, tāpēc kādam vieglas peļņas alcējam likās tik iekārojams. Piemineklis – vecāku mīlestības manifests –, kas bija neskarts pārdzīvojis kara šausmas un pēckara varas vīru patvaļu, pirmo reizi tika nolaupīts no kapiem. Tiesa, vēlāk ar nozāģētu spārnu eņģelis tika atrasts izmests mežā aiz Vecumniekiem. Acīmredzot bija atklājies, ka skulptūra ir veidota no izejmateriāliem, kādus krāsaino metālu pieņemšanas punktos neiepērk.
Cerēdami, ka eņģelītim briesmas vairs nedraud, 2002. gada vasarā to vēlreiz novietojām kapos, bet nu tas atkal ir pazudis! Notikušo ļaundarību atklājām 2002. gada 31. decembrī – Vecgada vakarā –, kad bijām devušies iedegt sveces savu aizgājušo ģimenes locekļu piemiņai un godināt uzrakstu, kas rotāja eņģeļa tēla pamatni, proti: «Mīlestība nekad nebeidzas». Atklājās skats, kas šķita neticams, gandrīz vai pārdabiska zīme – sniega klātu kopiņu vidū vairs nebija nekā, vienīgi tukšums. Šajā klusajā vietā bija ielauzies ļaunums, kura priekšā mīlestības vārds izrādījies bezspēcīgs. Sirdis pārņēma ar izbailēm jauktas skumjas – neticami, cik tālu var aiziet cilvēks mantkārīgā nelietībā, ja aukstasinīgi spēj izpostīt miruša bērniņa kapu, varbūt cerot iegūt par to dažu latu peļņu, varbūt izrotāt savu piemājas pagalmu.
Ar nožēlu un lēnprātīgu samierināšanos uztvērām atkārtotās laupīšanas, kurām tika pakļauta mūsu dzimtas māja, ļaunā darba veicējiem par to nesaņemot nekādu juridiski noteiktu sodu. bet jācer, kapu apgānītājus gan atradīs Dieva taisnība un tie saņems pelnīto sodu par pastrādāto.
Tomēr ar laikraksta starpniecību vēlamies lūgt arī cilvēcisku palīdzību – visus, kam jebkas zināms par eņģelīša likteni, sniegt mums kaut niecīgākās norādes. Tas, kas zagļiem un kapu apgānītājiem ir tikai viegla peļņa, mūsu ģimenei (un, domājams, ne tikai mūsu) ir svētums. Vai tiešām pienācis laiks, kad Mīlestības eņģelim būs kļūt par Zaudētās Cerības eņģeli?
Mūsu adrese ir pieejama «Bauskas Dzīves» redakcijā.
Paldies visiem atsaucīgajiem!
Ar cieņu – GEDIŅU ĢIMENE Cēsīs
