Ticu leģendai, ka Valentīns bijis Senās Romas priesteris. Tajā vēstīts, ka 3. gadsimtā pirms mūsu ēras imperators Klaudijs II nonācis pie secinājuma – neprecēti vīrieši ir labāki karotāji. Viņš aizliedzis jauniem vīriešiem doties laulības ostā. Savukārt priesteris Valentīns saprata šī lēmuma netaisnīgumu, nepakļāvās imperatora likumam un turpināja slepus salaulāt mīlniekus. Kad Valentīna pārkāpumu atklāja, Klaudijs piesprieda viņam nāvessodu, kas izpildīts 270. gada 14. februārī.
Mūsdienās mēs neaizdomājamies, cik labi ir būt kopā, ar ko vien vēlamies. Mūs, «parastos mirstīgos», neierobežo ne senču vara, ne arī aptur tas, ka esam kādam «apsolīti». Vienīgi par demokrātiju vēl cīnās viendzimuma laulību piekritēji.
Pašlaik, ziemas mēneša februāra vidū, atkarībā no vecumposma vai citiem kritērijiem mēs tērpjamies sārtā – mīlestības krāsas – apģērbā, nereti aplīmējam sevi ar sirsniņām, dāvinām ziedus, ēdam šokolādes konfektes. Pat neaizdomājamies, kā šie svētki radušies. Viens no Valentīna dienas simboliem ir sarkanas rozes. Ticot leģendai, tās radās, kad Afrodīte, grieķu mīlestības dieviete, steidzoties pie sava iemīļotā Adonīsa, uzkāpa uz balta rožu krūma tieši ērkšķos, un asinis pārvērtušas baltās rozes sarkanās.
Atkal ir pienācis «sarkanais» datums. Tikai pašu varā ir izlemt, kā to pavadīt. Vai sūdzēsimies, ka Valentīna diena uzreiz pēc Ziemassvētkiem ir pats komercializētākais pasākums, vai arī no sirds priecāsimies, ka varam izrādīt, iespējams, slēptās jūtas. Mūsu novados, starp citu, ir ļoti daudz jauku vietu, kurp uzaicināt uz randiņu izredzēto… Ir arī citi veidi, kā padarīt šo dienu īpašu, ne tikai raudāt ikgadējā «Titānika» seansā. Svētkus radām paši ar savām idejām un emocijām, un tām nav robežu.
