Katram ikdienā ir savi prieka mirkļi, kad pienākumu steigā sirds iesilst un smaida acis un sirds. Mani patiesi sajūsmina viss, kas sākas soli aiz pienākuma, aiz obligātā, jo tas, manuprāt, ir vispatiesākais. Kā, piemēram, rudens avenes uz bērnu gatavotās tortes no Bauskas bērnu un jauniešu centra «Labo garšu studijas» vadītājas Ludmilas Melderes pašas dārza. Tā nav jādara, bet te sākas mīlestība un aizrautība. Esmu pateicīga arī dakterei Inai Mortukānei, kas bērna ģimenes ārstes prombūtnē nekad nav sacījusi, ka darba laiks ir beidzies un nevar veltīt laiku dēla apskatei. Arī viņas māsiņa Inta Broka allaž ir pretimnākoša, savā darbā ieliek sirdi. Sirsnīgā dakterīte, kas aizkavējusies darbā, parasti rūpīgi ir apskatījusi arī «svešo» pacientu. Kur beidzas pienākums un darba laiks, tur sākas Cilvēks!
Mīļi, ieinteresēti, uzmundrinoši teikumi kolēģa vēstulē sasilda un dod spēku tālākam ceļam. Paziņas Mārītes neobligātā, bet mīļā medus burciņa. Tāpat kādas amatpersonas pretimnākšana un atsaucība, nevis augstprātība. Tieši cilvēcisko attiecību vienkāršība un skaistums, jo arī katrs priekšnieks taču ir cilvēks.
Atcerēsimies K. Skalbes 140 gadus! «Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas prieks!» sacīja kaķītis K. Skalbes pasakā «Kaķīša dzirnavas», ko pērn lieliski atveidoja Īslīces pagasta amatierteātra «Dadži» aktieri teltī «Baltais briedis» Rātslaukumā. Arī tas bija patiesa prieka mirklis.
Mūsu priekšā visu laiku ir ceļš. Nav tik svarīgi ceļa stabiņi, bet pats ceļš. Svētdien daudzi degs sveces adventes vainagā, tomēr ne tie «gaismas stabiņi» noteiks mūsu gatavību sirdī baltiem Ziemassvētkiem, bet tieši sirds siltums un mazi soļi aiz obligātā.
