Veroniku un Jāni Bites daudzi baušķenieki pazīst un ciena. Ir dzirdēts par viņu jaunākajiem dēliem: Pēteri – lauksaimnieku un pašvaldības deputātu Iecavā, Jāni – veterinārārstu. Savukārt par vecāko dēlu Andri «Bauskas Dzīve» nav plašāk stāstījusi.
Sociālajos tīklos par A. Biti atrodamā fona informācija ir gana intriģejoša, lai aicinātu «vaininieku» viest lielāku skaidrību par sevi.
Ja meklējam paralēles starp jums – trim Jāņa Bites dēliem un trim dēliem latviešu tautas pasakās, kurš no viņiem esi tu?
– Es negribu mūs tā dalīt. Tas liktu domāt, ka viens visu laiku ir kaut kur atsevišķi. Mums katram ir savas stiprās puses, un ir jomas, kurās kāds neorientējas. Jānis nodarbojas ar veterināriju, Pēteris – ar lopkopību un lauksaimniecību, es – ar zivīm. Ja vajag, tad mums viss ir kopējs, un nav svarīgi, uz kā vārda kāda firma ir reģistrēta.
Es esmu ļoti vājš tehnikas lietās, tur Pēteris ir speciālists. Jaunajā fabrikā nopirkām iekārtas, kuras neviens īsti neuzņēmās montēt. Tad atbrauca veterinārārsts pēc izglītības un lauksaimnieks pēc aicinājuma un samontēja visu. Tā es saprotu mūsu triju brāļu attiecības un cenšos tās tādas uzturēt.
Pastāsti par savu jomu – zivju apstrādi!
– Uzņēmumi, kuros darbojos, kuros esmu valdē vai īpašnieks, ir vairāki. Daļa no tiem ir pazīstami no agrākiem laikiem ar «Kaijas» vārdu, kas tagad apvienojušies zem nosaukuma «Karavela». Kopumā tajos strādā tūkstotis darbinieku.
Tā ir liela atbildība?
– Ir gan, jā. Tādēļ varu teikt – mana dzīve, mana ikdiena ir «Kaijā», vienīgajā darba vietā kopš 1996. gada.
Kur tu ieguvi augstāko izglītību?
– Latvijas Universitātes Vadības ekonomikas fakultātes Biznesa vadības specialitātē. Es gan neaicinātu jauniešus tur studēt. Mūsdienās šo speciālistu sagatavošana ir tik vispārēja, ka faktiski tur iemāca maz. Universitātē profesiju neieguvu, tikai papīru, kurš, protams, ir vajadzīgs. Biznesa vadība nav profesija. Dakteris, šuvējs – tie ir arodi, ko var iemācīties. Apgūt biznesa vadību augstskolā nav iespējams.
Pie mums joprojām milzīgos apjomos «ražo» tādus kā es – ne šur, ne tur liekamos. Bet ir nenormāls pārtikas tehnologu, iekārtu iestatīšanas inženieru, laboratorijas speciālistu deficīts. Iepazinos ar to, ko māca šobrīd pārtikas tehnologiem. Tās ir 50. gadu tehnoloģijas. Tādēļ tagad, lai nezaudētu laiku, mēs pēdējo kursu studentus sagatavojam tehnologa darbam pie sevis.
Kā savā izvēlē nonāci līdz zivīm un uzņēmējdarbībai?
– Tā bija 90. gadu pirmā puse, kad Bauskā nodarbojos ar visu ko. Tirgojos ar šašlikiem, pirku un pārdevu, iemācījos strādāt. «Kaijā» sāku kā tirdzniecības aģents ar mazu algu, bet ar karjeras iespējām. Esmu izgājis uzņēmumam cauri darbos, ekonomiskajās situācijās.
2002. gadā «Kaija» bankrotēja. Man tas bija iemesls daudz ko pārvērtēt, «iziet cauri» lielām personīgām finansiālām problēmām. Nācās pašam uz savas ādas izjust visu, ko krīze spēj piedāvāt.
Kā jūtas komercdirektors, kad bankrotē viņa uzņēmums?
– Nekas pozitīvs tas, protams, nav. Man, jaunam cilvēkam, tas bija nenormāls stress, arī iekšējā cīņa ar kaunu, ka tas noticis. Tāpat tā bija neapmierinātība ar to, ka sakārtotam uzņēmumam jābankrotē vēsturiskās nastas dēļ. Tomēr tā bija laba dzīves skola. Es «izgāju» savu personisko bankrotu. Man atņēma visu, kas bija līzingos, jo biju parakstījis ļoti daudzus galvojumus bankās.
Tu vienreiz bankrotēji, un tev nebija baiļu riskēt atkal?
– Lūk, no tā gan, no bankrota, nevajag baidīties! Dzīve jau ar to nebeidzas. Paliku ar sabojātu reputāciju un bez nekā. Tomēr man bija zināšanas, kontakti. Labi, ka varēju sākt biznesu tajā pašā uzņēmumā. Nenoliegšu, tas bija grūti. Liela nozīme bija maniem kompanjoniem, kuru vairums ir no Bauskas.
Lielāka uzticēšanās savējiem?
– Patīk ebreju princips, ka jāpalīdz savējiem. Visur iesaistu savas ģimenes, sētas, savas pilsētas cilvēkus.
Kāds bija jaunais sākums?
– Bija viens cehs, kurā paši veicām remontus, tīrījām, krāsojām, pielāgojām ES prasībām. Ražošanu sākām ar četriem produktiem, katru gadu ko audzējot klāt. Soli pa solim esam nokļuvuši līdz Baltijā lielākajam zivju pārstrādes uzņēmumam. Eiropā esam desmitniekā savā nozarē.
Zivju konservi veido 95 procentus produkcijas, mūsu preču zīme divām trešdaļām ir «Kaija», jo to pazīst bijušajās padomju republikās. Pārējie konservi ir ar citām preču zīmēm. Eksportējam uz 46 pa-saules valstīm. 50 procentus tirgojam bijušajā Padomju Savienībā.
Vai tas nav risks?
– Mums ne tik ļoti, jo Latvijā kopumā zivju produkcijai eksporta apjomi uz šīm valstīm ir tuvu 80 procentiem. Ap 30 procentu mūsu eksporta tirgus ir Rietumos. Veikalos Dānijā, Somijā, Zviedrijā ir nopērkami mūsu produkti, gan ne ar mūsu preču zīmi. 20 procentu ceļo uz citām valstīm: Austrāliju, Mongoliju, Ameriku, citur.
Ar ko jūsu produkcija Skandināvijā ir labāka par vietējo?
– Vietējo ražotāju izkonkurējām, izvirzot sev lielas ambīcijas. Bija jāuzbūvē fabrika, jo tas, ko mēs piedāvājam viņiem, ir pilnīgi cits produkts gan pēc garšas, gan iepakojuma. Mums izdevās izgatavot viņiem pierasto produktu, taču lētāk. Mūsu darbaspēka izmaksas pagaidām ir zemākas, nodokļi ir mazāki nekā Skandināvijā. Ir arī citi aspekti.
Rietumu tirgos jūsu produktam ir cita kvalitāte?
– Nav runa par kvalitāti. Tās ir viņu garšas prasības, kuras mums jāievēro. Bijušajā Padomju Savienībā patērētāju prasības ir daudzmaz līdzīgas, Skandināvijā citādākas, Francijā – diametrāli pretējas mums ierastajām. Piemēram, skumbrijām tomātos pie mums mērcei garša ir intensīva, var teikt – stipra. Skandināvijā tā ir bez garšvielām. Francijā viss ir ar etiķi.
Vai Krievijā notiekošais nebaida?
– Nav jau pirmā reize. Bez šaubām, pazaudēt šo tirgu negribas, jo tas uzņēmumam nes pamatpeļņu. Pie tam ne tikai Krievijā. Azerbaidžānā 70 procentu ir mūsu konservi. Par visu, kas nonāk Krievijā, mums var kādā brīdī nesamaksāt, tādēļ tirgu sadalām. Pazaudēsim Krieviju, tas uzņēmumam neradīs izdzīvošanas problēmas.
Bet kā tad paliek ar demokrātiju, ar Krimas aneksiju?
– Negribētu te runāt par demokrātiju. Tur notiekošo vērtēju kā divu lielvaru cīņu par to, kurš būs galvenais policists pasaulē. Daudz bīstamāka biznesam nekā Krievija ir Ukraina. Tur biznesā nav nekādas morāles.
Kādi ir tālākie mērķi?
– Esam reālisti, sapņu pilis nebūvējam. Šogad strādājam ar Angliju, Franciju, orientējamies uz vietējiem iedzīvotājiem.
Lai gan Ameriku saucam par stratēģisko partneri, realitātē tur neviens negrib redzēt mūsu preces un dara visu iespējamo, lai mēs tur nevarētu neko pārdot. Mēs atradīsim risinājumu un tiksim tajā tirgū.
Kādas redzi uzņēmējdarbības attīstības iespējas Bauskā? Rūpnīcas mums te neviens nebūvē. Arī tu ne.
– Mums bija doma paņemt bijušā piena kombināta jauno ēku, bet banka nosauca nereālu ciparu. Iespējas Bauskā ir. Te ir arī cilvēki, pie manis brauc strādnieki no Bauskas. Tas nebūtu jādara, ja ražotne būtu uz vietas.
Jājautā, vai vietējā vadība māk dabūt sev ražotājus. Gadiem runā par tehnoloģisko parku, un neviens neko nedara. Te jāstrādā tāpat kā ar jebkuru citu produktu pārdošanu. Katru dienu, katru nedēļu jābrauc, jāpiedāvā šis produkts tirgū, nevis jāgaida, varbūt kāds kaut kur Dānijā uzzinās par tukšo zemesgabalu Bauskā.
Lai kā mēs jūsmotu par skaisto un labo dzīvi Skandināvijā, ražošana tur iet uz grunti. Viņu nodokļu sistēma uzņēmējiem nav vairs pa spēkam, ražotāji bēg, arī uz Latviju. Bauskai jābūt konkurētspējīgai ar citām Latvijas pilsētām. Mums ir 140 mazie šūšanas uzņēmumi, kuru vairums te pārcelti no Rietumiem. Kāpēc to nav Bauskā?
Tev tikko bija dzimšanas diena, apritēja 38 gadi. Tas ir daudz?
– Ar katru dienu vairāk šķiet, ka tas ir daudz. It sevišķi, ja sāku domāt par pēcnācējiem. Dažbrīd jūtu, ka ir nenopietna attieksme pret dzīvi. Ja paskatās uz atbildību, kāda jāuzņemas, šķiet, kaut kas ir sasniegts. Esmu gandarīts, ka man izdevies «mirušu» uzņēmumu atdzīvināt.
Tavā dienas ritmā ir arī brīvais laiks?
– Maz, bet cenšos to atrast. Izskatās, ka tagad tas var parādīties nedaudz vairāk. Ir izveidojusies komanda, kura arvien vairāk spēj strādāt pati un var uzticēties. Pirms neilga laika biju uzlicis sev uzstādījumu, ka ceturtdienas būs manas dienas. Neizdodas vienmēr to ievērot, bet cenšos. Esmu sapratis, ka jāmācās «apsēsties».
Andris Bite, dzimis 1976. gada 7. jūnijā
Mācījies Bauskas deviņgadīgajā skolā, Bauskas 1. vidusskolā, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē.
Strādājis no 1996. gada a/s «Kaija», tagad SIA «Karavela».
Pašlaik ieņem vadošus amatus SIA «Karavela», SIA «Atlantijas metāla serviss», a/s «Ventspils zivju konservu kombināts», SIA «MB Invest», SIA «IP Vecmīlgrāvis», SIA «Kaija Seafood», SIA «Stema Real», ir arī Latvijas Zivrūpnieku savienības valdes loceklis.
Sabiedriskās aktivitātes – kustības «Nepērc svešu» līdzdibinātājs.
Intereses – autosports, makšķerēšana, medīšana, darbs.
