Mājas vārds. «Lielannītēm» ir neparasta vēsture, jo divi tuvi kaimiņi nonākuši pat līdz tiesas darbiem, kuru dēļ mainīti nosaukumi.
Mājas vārds. “Lielannītēm” ir neparasta vēsture, jo divi tuvi kaimiņi nonākuši pat līdz tiesas darbiem, kuru dēļ mainīti nosaukumi
Īslīcieša Jēkaba Ramana lieliskā atmiņa un dzīvā valoda svešiniekiem un nezinātājiem spēj uzburt pagājības ainas, kas ir sulīgas un krāsainas.
Rok un aizber grāvi
Jēkaba atmiņās uzvirmo interesantas epizodes: “Mans papiņš bija labs amatnieks un mācēja izgatavot dažādus cementa izstrādājumus, arī drenu caurulītes. Domāju, viņš pirmais tuvākā un tālākā apkārtnē sāka meliorācijas darbus. Kritums bija uz kaimiņa pusi, un cits nekas neatlika kā grāvi rakt tajā virzienā. Tētis ar likuma spēku izraka novadgrāvi. Cik viņš dienā izdarīja, tik kaimiņš naktī aizbēra ciet. Tiesa pielēma, ka grāvim jābūt un tas jākopj. Kaimiņš izraka to ar vertikālām malām, kā lietus lija, tā arī malas iebruka. Mans tēvs Eduards Ramans nevarēja samierināties, ka, labu darbu darot, ar kaimiņu jātiesājas, un mājas pārdēvēja. Pēc konflikta no “Lielannīcām” radās “Lielannītes”, kaimiņa īpašumam palika nosaukums “Mazannīcas”.”
Kopš Latvijas trešās atmodas Jēkabs Ramans un viņa kundze Leonora saimnieko Īslīcē. Vienīgais, par ko ir rūgtums, ka dzimtas māja kolhoza gados pārvērsta četros dzīvokļos un to iemītniekiem nav rūpējusi kārtība.
Atgriešanās – sāpīga un skaista
Saimnieks bilst, ka lieliņie un maziņie palīdzējuši vākt drazu un mēslu slāni. Var apbrīnot šī cienījama vecuma pāra un viņu bērnu uzņēmību, mēžot visu, kas bijis krājies pēc ģimenes izsūtīšanas uz Sibīriju. Taču, kopjot tēva zemi, gādājot par kārtību “Lielannītēs”, Jēkabs un Leonora negaužas. Žēl tikai, ka zemnieka rocība neļauj saremontēt māju tā, kā gribētos.
J. Ramanam acu priekšā joprojām tā skaistā sēta, kādu savulaik iekopuši papiņš un memmīte. Kaut arī Eduarda Ramana cementa lējumu darbnīca atradās Bauskā, Plūdoņa ielā, pavisam tuvu tagadējam vecajam tirgum, lauku īpašums vienmēr bija priekšzīmīgā kārtībā. Ēku jumtus klāja paša saimnieka darināti kārniņi, paša lieti bija akas grodi, klētij darināti cementa bloki. Jēkabs bilst, ka viņa tēta darbs ir Bauskas 1. vidusskolas kāpnes, pilsētas tautas nama pakāpieni, arī Ceraukstes tautas nama kāpnes.
Neilgi pirms Otrā pasaules kara Ramanu saimniecībā parādījās firmas “Fordson” traktors, ar kuru tēvs uzticēja strādāt dēliem Jānim un Jēkabam, kaut gan puikām vēl nebija 15 gadu. Viņi arī kaimiņiem palīdzēja.
Jēkabam kopš bērnības ir tuva mūzika un tehnika. Viņš bilst, ka šoferis viņam bijis līdzvērtīgs svētai būtnei, arī pats izvēlējies šo profesiju. It kā ļoti atšķirīgas lietas, bet abām nepieciešama precizitāte.
Skaņo vecās klavieres
Kamēr ciemojāmies “Lielannītēs”, māju piepildīja klavieru skaņas. No Rīgas bija atbraucis Jēkaba draugs Aleksandrs Guzņajevs, lai uzskaņotu vecu instrumentu. Saimnieks sacīja: “Man vajag papildināties, lai uz kora mēģinājumiem aizietu sagatavojies. Diriģentei Mārītei Jonkus ir tik stingras un smalkas prasības, ka dziedātāju balsis skan kā lielisks instruments.”
Kā lai noklusē, ka ilgus gadus Jēkabs ir bijis izcilā vīru kora “Dziedonis” saimē un 20 gadu periodā, laikā, kad viņš strādājis Ķekavas putnu fabrikā, nav kavējis nevienu mēģinājumu. Atradies to 30 izredzēto vidū, kuri Itālijas pilsētā Gorīcijā plašā starptautiskā konkursā 1977. gadā ieguvuši galvenās balvas. Viņš teic, ka muzicēšanu mantojis no vecākiem, kuri bijuši kristīgi cilvēki, svētdienas rītos mājās skanējuši korāļi un tētiņš spēlējis harmoniju.
Taču īsā ciemu reize vedināja domāt, ka garīgais satvars šajā sētā ir ar lielāku svaru nekā praktiskais. Tāds pamats ir plašajai Ramanu dzimtai. Kā vajadzētu atrasties kādam, kurš apkopotu šīs saimes vēsturi!
