Nevis maijs, bet oktobris ir īstais lapu mēnesis. Tā spriedām ar Rīgas draudzeni, kad biju aizbraukusi palīgā viņai sakopt tuvinieku kapus. Kur sper soli, tur lapu jūklis. Un spoks gluži vai iznira no čaukstošās kaudzes…
Smaga elpa
Grābām un runājāmies, ka, lūk, kļavai virs mūsu aprūpējamajiem zari jau gandrīz tukši, bet blakus esošajai laikam cits lapkriša grafiks – vēl tikai pa retai birdina. Vēja pūstas, tās nēsājas šurpu turpu, padarot kopēju darbu bezjēdzīgu. Netālu izraktais kaps nākamās dienas bērēm piepūsts līdz pusei, guldīs to cilvēciņu uz čaukstoša pēļa.
Tā nu centāmies «traišķi» satīrīt, un kapsētas mala kā cietoksnis – kaudžu kaudzes reiz zaļās koku rotas. Kapos bijām pēcpusdienā ap pulksten 17. Cilvēku pamaz – kā jau darbdienas pievakarē – tikai pa kādai večiņai. Mierīga un jauka krēslas stunda, apcerīga un rimta noskaņa. Bijām jau gandrīz beigušas vākt lapas, kad izdzirdu netīkamu skaņu – tāds kā svelpjošs elpas vilciens. Reti riebīga skaņa, no kuras zosāda uzmetas, mati saceļas un zeķēm caurumi aizvelkas ciet.
Maska un cirvītis
Tikko biju izbērusi lapu maisu kaudzē un ar kaut kādu sesto maņu jutu kādu stāvam aiz muguras. Asi pagriezos un ieraudzīju kādu pusotru metru garu «mironīti». Ar prātu aptveru, ka tas nav iespējams, tomēr acu priekšā nepazūd kustīgais tēls melnā paltrakā ar tādu kā zirnekļa tīkla rakstu, baltu ģīmi, baigā smaidā atņirgtiem zobiem un cirvīti rokā.
Ne tik daudz sabijos, tomēr izjūta jocīga, jo parādība iznirusi pēkšņi, it kā tukšā vietā. Nolemju, ka mēģināšu šo uzrunāt, kaut kur lasīts, ka tad spoki, kuri tādi miglas tēli vien ir, izgaistot.
Drosmīgi prasu: «Vai tad jau Helovīns?» Spoks atbild pavisam parasta puikas balsī: «Nē, nav, tāpat gribēju pabaidīt.» Vēl lielāks pārsteigums, kad viņš pacēla masku – tik ļoti līdzīgs talantīgajam savdabim Rūdolfam Mingam bērnībā, kurš, Bruknas mācītāja Andreja Mediņa atbalstīts, nu jau skolojas par kinorežisoru.
Lietišķa saruna
Zēns stāstīja, ka mācoties 3. klasē. Prasu: «Kāpēc viens kapos un vēl tādā paskatā?» Puika novelk – viņš te bieži pastaigājoties. Tētis vada 11. tramvaju, kas tieši gar kapiem brauc, bet mamma cepot garšīgas picas, ar vecākiem palepojas dēls. Tērpu viņš tiešām nopircis Helovīnam un, pats svarīgā-
kais, – par savu kabatas naudu. Rāda kabatas, kur vēl svilpīte un lukturis – neaizstājami baidāmie rekvizīti.
Zēns lietišķi noprasīja, kas man te guļ. Nopietna saruna mums ritēja līdz brīdim, kad puika ieraudzīja tuvojamies ugunis. Iekliedzies «Tramvajs!», melnajam apmetnim plandot, viņš aizlidoja ar vēju. Gan jau pa ceļam pārsteidza vēl kādu tanti pieturā.
Puika bija jokains, bet man patika. Tikmēr draudzene jau nāca mani meklēt, vai neesot kādā bedrē iekritusi. Neticēja, ka esmu ar «spociņu» runājusies.
Nesabīstieties, ko līdzīgu šajās dienās satiekot uz ielas vai ceļa. Ir oktobra beigas, un Helovīns atkal klāt. Varbūt ieskatoties acīs taustāmiem «spokiem», tiksim vaļā no netveramajiem, kas reizumis, kaut pašu prātā iesēduši, var krietni vairāk pabojāt labsajūtu.
