Divas reizes viens un tas pats ūdens upē netek. Gluži tāpat nākas atzīt, ka ne visas tās pasakas, kuras bērnībā bija mīļas man, tāpat vai vismaz līdzīgi uztvers arī mani mazmazbērni.
Divas reizes viens un tas pats ūdens upē netek. Gluži tāpat nākas atzīt, ka ne visas tās pasakas, kuras bērnībā bija mīļas man, tāpat vai vismaz līdzīgi uztvers arī mani mazmazbērni.
Cenšos otrdienās nenokavēt žurnālistes Dainas Jāņkalnes veidoto raidījumu «Sarunas bez rāmja» Latvijas Televīzijā. Tas vienmēr pārsteidz ar it kā ierastu parādību skaidrojumu no citas, mazliet netradicionālas, puses. Daži kritiķi teic, ka televizoru skatās cilvēki, kuri paši nevēlas domāt. Man nācies secināt, ka šis raidījums tieši liek domāt par sarunās aizskartām tēmām.
Pagājušās nedēļas «Sarunas bez rāmja» bija par varoņiem latviešu literatūrā. Viens no raidījumā pieminētiem pasaku tēliem bija Annas Brigaderes Sprīdītis, kuram šogad, ak vai, palika jau 100 gadu. Atceros pasaku, lugu, operas uzvedumu, kopā ar čehu kinematogrāfistiem uzņemto režisora Gunāra Pieša krāšņo mākslas filmu.
Lasot šo pasaku mūsdienu bērniem, jābūt gatavam uz jautājumiem, jo šim darbam, tāpat kā daudziem citiem, var būt nepieciešams skaidrojums. Vai Sīkstulis ir līdzīgs pokemonam, vai par Vēja māti sauc virpuļviesuli, vai Meža māte ir bērnu aizmirsta vecmāmiņa, kura viena mitinās biezoknī?
Un kas ir Sprīdītis? Vai kāds ielu bērns, kuram nav vecāku, pajumtes un nav, ko ēst, tāpēc jāubago un jābēg prom no mājām pasaulē laimi meklēt? Simtiem un tūkstošiem šādu Sprīdīšu staigā pa galvaspilsētas ielām. Viņi sastopami dienas centros, bērnunamos un patversmēs. Viņu dzīve ir nejaušībām un briesmām bagāta kā Sprīdīša piedzīvojumi.
Taču pasakas Sprīdīša raksturs joprojām var kalpot par labu piemēru, uzskata Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte. Viņa atzinusi, ka mazais zēns ar lāpstu bija puisis, kurš, ar mūsdienu olekti vērtējot, jau Brigaderes laikos prata atrast izeju no savas smagās situācijas. Sprīdītim pieder uzdrīkstēšanās, pilna galva ideju un svarīgais rīks – lāpsta, ar ko rakt. Runājot līdzībās, viņš prata uzrakstīt projektu, atrast naudu, to ieguldīt un apsaimniekot.
Raiņa Antiņam šī apsviedīguma nav ne kripatas, un trešais tēvadēls – bālais zēns, zilās vizbulītes kārotājs, nereālu sapņu kalējs – par varoni nekādi mūsdienās nav uzskatāms. Daudz vairāk šai lomai piedien Antiņa brāļi Bierns un Lipsts, kuri ir skarbi un nejauki savā dabā, tomēr stingri stāv uz zemes, nevis lidinās stikla kalna augstumos. Dzīvnieku un biznesa pasaulē izdzīvo tikai stiprākie.
Maināmies mēs un arī mūsu vērtību skala. Jautājums «Vai Eiropa mūs sapratīs?» patiešām kļūst nopietns. Ir svarīgi, ko tai no sava bagātā mantojuma piedāvāsim. Vai skatīsimies tikai pagātnē, vai vairāk domāsim uz priekšu, veidojot savas mājas, lai tajās kā Sprīdītim pēc pasaules apceļošanas gribētos atgriezties. «Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš un mūžīgs ceļš uz mājām…»
