Īslīces pagasta zemnieku mājas «Staļģi» celtas ap 1885. gadu.
Īslīces pagasta zemnieku mājas “Staļģi” celtas ap 1885. gadu. Tāda gadskaitļa ierakstu “iekš ēkām uz kāda baļķa” redzējusi mājokļa pašreizējā saimniece Dzidra Putriņa. Viņa “Staļģus” nopirkusi 2001. gada nogalē.
“Staļģu” nosaukums laika gaitā nav mainīts, diemžēl saimniece nezina, ko tas varētu nozīmēt. Mājas būvētājam bija uzvārds Pelēķis. Viņš ēku uzcēla no divām daļām. Tā vispirms uzbūvēta ar zemiem griestiem un daudz mazākiem logiem, taču būves otra gala telpām uz ārpasauli ir lielas acis un to griestus ar roku vairs nevar atsniegt. Pa vidu abiem mājas galiem ir ieejas durvis, kas tiek izmantotas malkas ienešanai u. tml.
Par Pelēķa saimniecības vērienu liecina lielā kūts un stallis, teic Dz. Putriņa. Vecais īpašnieks apsaimniekojis ap 40 hektāru zemes. Pašlaik viņa pēcteči dzīvo Kanādā. Īslīciete ir trešā “Staļģu” īpašniece, ilgus gadus te dzīvoja Līkasi.
Kopumā “Staļģos” ir četras istabas un virtuve. “No viena gala kādu sestdienu ņēmu mazgāt, kamēr tiku līdz otram, mugura sāka sāpēt,” noteic Dz. Putriņa. Lepnajā mājas galā siltumu dod veco laiku podiņu krāsns, kura vēl ļoti labi tur karstumu. Turpretim otrā mājas daļā ir plīts.
“Tā jau iekšā nekas iztaisīts, diezgan tā normāli. Vēl var apdzīvot. Tikai es nezinu, ko es darīšu, vīrs nomira. Dzīvoju viena pati, tur jau ir tā nelaime. Pēc trim četriem mēnešiem man jāiet uz operāciju, un lopi ar’ ir. Kas mani laidīs uz slimnīcu, nezinu,” raizējas pensionāre. Viņa pērn pārdeva govi un nopirka sešas “mērkaķkazas”. Pašlaik palikušas trīs. “Nupat aizeju pie kaimiņa un raudu – kazas piens neiet pie sirds, gaļa man negaršo, taču turu. Varbūt esmu iedomīga,” pusnopietni teic zemniece. Vēl viņai ir vistas. “Staļģos” dzīvo arī divi “sasodīti” suņi, viens ir ziemeļu laika, ir arī trīs kaķi.
Dz. Putriņa ir īsta īslīciete, dzimusi 1928. gadā. Lielsaimnieka meita, kuras tēvs Latvijas pirmās brīvvalsts laikā apsaimniekoja 64 hektārus zemes, skolu izgāja Īslīces pagastā, to viņa pabeidza pēdējā vācu gadā – 1944. Kara un padomju laikā Dz. Putriņa bija “kulaka” meita un viņas ģimene tika izsūtīta. “Es Īslīcē nebiju no 1945. līdz 1973. gadam. Vēl nesen lasīju avīzē par manu rajonu – Vologdu,” teic pensionāre.
