Satiekoties ar kādreizējiem audzēkņiem, bijušās Pāces pamatskolas direktors Jānis Mileika mēdzot atprasīt Pitagora teorēmu. Pensionētajam matemātikas skolotājam šie būs 78. vasaras saulgrieži. Par pedagogu viņš strādājis 42 gadus.
Satiekoties ar kādreizējiem audzēkņiem, bijušās Pāces pamatskolas direktors Jānis Mileika mēdzot atprasīt Pitagora teorēmu. Pensionētajam matemātikas skolotājam šie būs 78. vasaras saulgrieži. Par pedagogu viņš strādājis 42 gadus. Ja kaut daļa no viņa skolēniem Līgovakarā atnāktu uz “Druviņām”, tā būtu varena līgošana, skanētu līdz leišmalei.
Jāņa dzīvesbiedre ir Vaira. Direktors un prezidente – pat tā abus mēdzot godāt. Arī stāstam par Solveigas uzticību viņu ģimenē ir sava vieta.
Vai jūsu ģimenē vārds Jānis ir vairākās paaudzēs?
– Mans tēvs bija Jānis un mans dēls ir Jānis, bet tālāk – nekā. Kaut kas nenormāls notiek ar šo vārdu – iet pazušanā. Vai jūsu paziņu ģimenēs ir jaundzimušie ar vārdu Jānis, Pēteris, Līga, Anna?
Tēvs bija zemnieks, es – skolotājs, mans Jānis ir celtnieks. Kaut kāda progresija iezīmējas. Starp citu, esmu no čangaļvalodīgajiem, no Aglonas puses, vai to plato “ē” dzirdat manā runā? Tajā pusē gan Mileiku kapos ir vairāk nekā dzīvo vidū.
Vai par skolotāju vien esat strādājis?
– Pedagoģijas moceklis esmu bijis ļoti ilgi. Biju arī liels boļševiks, skolā – “ģenerālsekretārs”. Ar rajona komitejas pirmo cilvēku Jāni Bonātu man iznāca pamatīga saskriešanās. Sakašķējāmies, un uzmetu lūpu kā jaunkundze. Labi, varu arī nestrādāt, kaut sirds nosāpēja, jo patika man to matemātiku mācīt. Tāpēc mana pēdējā darbavieta bija skolēnu nams Bauskā, mācīju bērniem radiotehniku.
Bet kā ar to Solveigas uzticību?
– Vairai tā ir bijusi vairāku gadu desmitu garumā. Iepazināmies Vidrižos, kur skolā strādāja mans dienesta biedrs. Aizbraucu ciemos, visu nakti norunājām. Viņš aiziet uz stundām un atsūta man vienu tādu sīku, melnu sievišķīti ar brokastīm – sildītu skābu kāpostu zupu. Ne nu man viņa toreiz tā iepatikās, nekā, pat lāga nesasveicinājāmies. Bet laikam ar tiem kāpostiem Vaira mani iebaroja un iekrita vienā sirds kaktiņā uz visiem laikiem.
Taču toreiz mums nekas nesanāca, es jau biju noskatījis citu un apprecējos. Tā, redz, ir ar tām Solveigām, viņas tik gaida un raud, bet Pērs Gints vazājas apkārt un dauzās ar citām.
Vai tad Vaira pēc jums raudāja?
– Nē, nemaz, viņa bija aizrāvusies ar pedagoģiju, mācīja vācu valodu Īslīces skolā. Mums bija ap 60 gadu, kad atkal sastapāmies. Partijas konferencē Bauskā mūs apsēdināja blakus, un tā nu notika, kā notika. Apprecējāmies, jo skolotājiem tā ir morāles lieta, nevar tāpat vien neoficiāli dzīvot kopā.
Bet par to Solveigas raudāšanu ir tā – manai meitai Aijai skolā bija jāraksta domraksts par Ibsena daiļradi. Viņa man prasa, vai tas ir pareizi, ka Solveiga tik ļoti to blandoni Pēru Gintu gaidīja, kamēr veca palika. Es teicu – nav pareizi, kas no tās raudāšanas un gaidīšanas. Nevajag – jādzīvo. Aija tā arī uzrakstīja un dabūja divnieku manis dēļ. Par patiesām domām!
Kur jums, Latgales zemnieka dēlam, radās interese par matemātiku?
– Iestājos augstskolā klātienē, māsa bija jau trešajā kursā. Sākās kolektivizācija, mājās palika tikai viena gotiņa, nekāda atbalsta vairs nevarējām gaidīt. Bijām diezgan noskranduši. Aizgāju uz ministriju un lūdzu darbu. Atsūtīja uz Skaistkalnes vidusskolu, bet drīz vien iesauca karadienestā. Četrarpus gadu dienēju aiz Polārā loka. Ar Jāni Slakteri, mūsu tagadējā aizsardzības ministra Ata tēvu, bijām vienā pulkā. Toreiz dikti gribēja mani paturēt virsdienestā. Kas zina, būtu ģenerālis, Irākā komandētu zaldātiņus, un Atis brauktu pie manis ciemos.
Mani, sauszemes jūrnieku, ar varu piespieda pabeigt radiotehniķu skolu. Vēlāk tās zināšanas ļoti noderēja. Kad parādījās televizori, mani pagastā cienīja vairāk kā mācītāju. Brauca ar zirgu pakaļ, cienāja, kad uzstādīju un pamācīju, kā noregulēt bildi. Naudu neņēmu, jo nekāds dižais pakalpojums, manuprāt, tas nebija. Dažu skolēnu centos ietekmēt, teicu – ja neiemācīsies teorēmu, es jums to televizoru nelabošu.
Kā nokļuvāt Pācē?
– Pēc armijas meklēju darbu. Bija mācību gada vidus. Skaistkalnē jau bija matemātikas skolotājs. Bauskas rajonā izglītības nodaļu vadīja Aleksandrs Kalniņš, kurš tagad jau miris. Viņš bija liels jokotājs un teica: “Tu pilnībā atbilsti jauna, simpātiska vīrieša standartam, sūtīšu uz Pāces pamatskolu, kur daudz jaunu sieviešu.” Tas bija tikpat kā nokļūt frontes pirmajās līnijās, bīstami sirdij, veselībai un liktenim. Tur man atlika tikai pacelt rokas un padoties. Drīz vien iekritu slazdos. Taču tas nekas, bērni izdevušies smuki. Vaira man ir trešā sieva. No pirmās man ir divas meitas – Aija un Inga, no otrās – dēls Jānis.
Nu jūs abi varat baudīt laimīgas vecumdienas.
– Cik nu laimīgas, naudas par maz, kas tur par prieku no pensijas. Mums ir četri dažāda vecuma kaķi, viņi grib ēst, bet tak ne kartupeļus un burkānus. Ne mēs vairs varam gotiņu turēt, ne lielu dārzu. Labi, ka pāri pagalmam varam pāriet. No avīzēm varam atļauties tikai “Bauskas Dzīvi”, “Latvijas Avīzi”, Vaira vēl pasūtījusi žurnālus “Astes” un “Ievas Māju”. Bet viņa varētu lasīt visu dienu.
Jums pie mājas aug skaistas papardes.
– Man patīk. Tās esmu iestādījis arī uz sava kapa. Nopietni, savu kapavietu Podiņu kapos kopju jau septiņus gadus. Meitas dusmojas, ka neviens normāls cilvēks tā nedarot. Bet es zinu, kad manis nebūs, tās papardes Jāņu naktī noteikti uzziedēs.
Par to ir viens jautrs stāsts. Mūsu skolā bija kurinātājs Jāzeps, tāds pats kā es – no Māras zemes. Jāņos kolēģi nāk mani sveikt un turpat pie papardēm sēžam. Saku: “Jāzep, vai zini, ka papardes zied?” “Muļķeibas, nazīd, naasu redzēj”s,” viņš atbild. Iedzeram vienu alu, otru, šnabīti pa virsu. Pēc trešās glāzītes Jāzeps skatās, skatās uz papardēm un saka: “A može i zīd…”. Tā novedu cilvēku no taisnās pārliecības ceļa.
Kāds rīt jūsu mājās būs Līgovakars?
– Mierīgs, ar kvasu un sieru. Mums tāds ļoti labs autoveikals piestāj ceļa galā, gan atvedīs ko garšīgu. Brīnišķīgi cilvēki, simtu paldies tiem tirgotājiem. Viņiem ir garš maršruts, bet vienmēr piestāj pie mūsu mājām, jo zina, ka no centra veikala grūti pirkumus atnest. Ziemā bijām apslimuši, nevarējām iziet. Atbrauca, klauvējās, nāca istabā mūs meklēt un pienesa visu vajadzīgo klāt.
Vēl es gribētu nosūtīt sveicienu mūsu kopīgajā vārdadienā saviem draugiem Jānim Niedram, Jānim Birzniekam, Jānim Slakterim. Lai uzzied mūsu papardes!
