Politiski represēto klubā «Rēta» šopavasar ciemojās Andris Rotšteins, kura biogrāfijā lasāmas Latvijas vēstures drūmākās lappuses kopš okupācijas 1940. gada 17. jūnijā.
Politiski represēto klubā «Rēta» šopavasar ciemojās Andris Rotšteins, kura biogrāfijā lasāmas Latvijas vēstures drūmākās lappuses kopš okupācijas 1940. gada 17. jūnijā.
Andra māte, enerģiskā un dzīvespriecīgā Skaidrīte Zibene, jau trešo gadu vairs nav šaisaulē. Tas ir nenovēršami, ka 60 gadu garās vēstures liecinieki pamazām aiziet. Viņu vietā nāk paaudze, kam nav šīs baigās pieredzes un uz pasaules norisēm tā raugās bez aizspriedumiem. Pie tās paaudzes pieder arī A. Rotšteins.
Notikumi, par kuriem Andrim atmiņu nav
1941. gada jūnijā baušķenieku Vilniņu ģimene bija starp tiem vairāk nekā 14 tūkstoš «buržuāziskajiem nacionālistiem», kurus okupācijas vara ar vietējo pakalpiņu līdzdalību izveda uz Sibīriju. 1946. gadā Skaidrītei izdevās no Ačinskas atgriezties Latvijā kopā ar izsūtīto bērniem, kurus no Sibīrijas «izrāva» uzņēmīgi un bezbailīgi cilvēki Latvijā.
Dzīve pamazām nokārtojās. Skaidrīte bija atradusi darbu, sastapusi pirmo mīlestību, apprecējusies. 1949. gada 25. maijā Rotšteinu ģimenē piedzima dēls Andris. Taču modrajiem kangarīšiem trauslā Skaidrīte un viņas mazulis šķita pārāk neiederīgi «plaukstošajā» padomju Latvijā. Un 1950. gada janvārī viņus «posa» jaunam sāpju ceļam – no cietuma uz cietumu, līdz Ačinskai Krasnojarskas apgabalā, kur kopš 1941. gada arvien vēl mita Skaidrītes māmuļa un brālis. Protams, Andris no tā visa neko neatceras.
Dzimto Bausku viņš atstāja astoņu mēnešu vecumā. Grūtības, kas robežojās ar šausmām, izjuta un pārdzīvoja jaunā māmiņa, un lielākais brīnums bija tas, ka bērns palika dzīvs…
Ačinskā viss, tāpat kā Latvijā
Andra Rotšteina latvietību apstiprina tikai ieraksts pasē. Latviešu valodas vājās zināšanas izplēnējušas pavisam, jo ar Ačinsku saistītais mūžs paiet krieviskā vidē. To Andris ir pieņēmis kā pašsaprotamu likteņa nolemtību. Tur ir viņa ģimene – sieva Ņina, bērni Andrejs un Nadežda, mazbērni Aleksandrs, Maksims un Mitja.
«Mums ir labiekārtots četristabu dzīvoklis Ačinskā. Strādāju budžeta organizācijā par šoferi. Mēneša alga 30 dolāru. Trešdaļa jāsamaksā par dzīvokli,» tikšanās reizē stāstīja Andris. «Degviela gan Ačinskā ir četrreiz lētāka, gaļas kilograms maksā 50 – 60 rubļu, aptuveni pusotra lata.»
Tāpat kā «vienkāršā tauta», arī Andris pašreizējo situāciju Krievijā vērtē pēc sadzīves apstākļiem. Un šīs valsts tirgus ekonomika tiem neliecinot par labu. Tāpēc neapmierinātie arī Sibīrijā Valsts domes vēlēšanās balsojuši par komunistiem.
«Jā, mēs, Sibīrijas latvieši, saprotam, ko nozīmē dzīvot šeit vai tur. Bet kas notikušajā vainojams, no kā tagad prasīt atbildību?» prātoja Andris. «Es visu mūžu ar savām rokām strādāju, bet man nekā nav. Cits – kā putns gaisā, un turība nezin no kurienes. Bet ko mēs varam darīt? Vakaros satiekamies, parunājam, «vodku» iedzeram, bet no tā labāk netiek.» Sacīto Andris vairākkārt papildināja ar «Ačinskā tāpat kā pie jums»: bezdarbs, dārgi pakalpojumi. Un tomēr ir arī cits salīdzinājums – par labu Latvijai: «Pie jums visur tīrs, kapi sakopti. Ačinskā sētniekus algo vienīgi «biezie» savu māju tuvumā.
Mājās brauc skumīgs
Pirms Latvijas neatkarības atgūšanas Andris tēvzemē ir viesojies vairākkārt. Divreiz – brīvajā Latvijā. Pārsteigums sagaidījis jau Rīgas stacijā – visi uzraksti latviešu valodā. Īpašu labvēlību Andris izjutis Latvijas vēstniecībā Maskavā. «Pateicu, ka esmu represēts, no Sibīrijas, uzreiz jutu draudzīgu attieksmi,» atcerējās «Rētas» ciemiņš.
Bija jūtams, ka viņam ir plašāks un objektīvāks skatījums uz šeit un Krievijā notiekošo.
Ir kāda dvēseles stīga no dzimtenes atrautajam Andrim, kas liek sirdij straujāk pukstēt, dzirdot Latvijas vārdu. Hokeja pasaules čempionātu laikā Andris jūtot līdzi Latvijas izlasei. Kad neveicoties, sirds sāpot gan.
Aizbraucot no Bauskas un nezinot, vai vēl kādreiz…, Andris bija skumīgs. Uz mātes un vecātēva kapa palika puķes, bet līdzi Andris varēja paņemt tikai atmiņas, arī par tikšanos ar tēvu, viņa un mātes draugiem.
