Mežotniece Zane Ludiņa kopš 2004. gada pavasara mājās un Latvijā ir tikai ciemiņš.
Mežotniece Zane Ludiņa kopš 2004. gada pavasara mājās un Latvijā ir tikai ciemiņš. Pašlaik viņa studē socioloģiju Konstancas universitātē Vācijā.
Izlemj dienas laikā
“Piedāvājums nāca 2003. gada februārī. Studēju Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes 3. kursā, kad uzzināju, ka mācības vienu gadu var turpināt ES izglītības programmas “Erasmus” apakšprogrammā “Socrates”. Jāizlemj bija vienas dienas laikā, nākamajā jāiesniedz dokumenti, un martā jau biju Vācijā,” tā Zane.
Lai nebūtu grūti uzreiz iekļauties studiju programmā svešā augstskolā, vienojoties ar pasniedzējiem, Zane pirms aizbraukšanas nokārtoja vasaras sesijas pārbaudījumus, iesniedza referātus. “Tāpēc pirmais laiks Konstancā man nebija grūts. Varēju izvēlēties mācību priekšmetus, kas mani vairāk interesē, un pamatīgi studēju vācu valodu, savam priekam papildinājos franču valodā. Angļu valodu biju spiesta iemācīties vidusskolas laikā, ar to man nav problēmu,” atklāj mežotniece.
Pašlaik Zane Ludiņa studē divās augstskolās. Decembra beigās viņa atbrauca mājās, lai nokārtotu ziemas sesijas pārbaudījumus Latvijas Universitātē, bet 14. janvārī lidos atpakaļ uz Konstancu, jo arī tur sākas ziemas sesija.
Strādā un ceļo
Vācijā studenti strādā ļoti patstāvīgi, ir aktīvi semināros, bieži diskutē. Konstancas universitātē ir daudz ārzemju studentu, bet speciālajā socioloģijas programmā, ko izvēlējusies Zane, ir tikai vietējie jaunieši. Par studijām Vācijā jauniešiem nav jāmaksā, taču jānodrošina sava iztikšana. Mācību pirmajā semestrī Zanei visus izdevumus finansēja ES izglītības programma. Vasarā viņa, tāpat kā lielākā daļa studentu, strādāja par viesmīli kafejnīcā, lai nopelnītu uztura naudu otrajam mācību semestrim.
“Ziemā Konstanca ir klusa pilsētiņa. Tā atrodas pie skaistā Bodenezera, Šveices pierobežā. Vasarā dzīve pilsētā atplaukst, jo atpūsties ierodas ļoti daudz tūristu un apkalpojošā jomā nepieciešami strādājošie. Studentiem tas ir izdevīgi,” stāsta Zane. Viņa bijusi Vācijas dienvidos, Šveicē, Austrijā kāpusi kalnos, izmantojot lētas aviokompānijas piedāvājumu studentiem, aizlidojusi uz Londonu. Pagaidām nav iznācis būt Berlīnē, bet Zane nolēmusi turp noteikti aizbraukt.
Ilgojas pēc ģimenes
Tikai vienu gadu, turpmāk meklējot sev citu apmešanās vietu, Vācijā studenti var dzīvot kopmītnē. Zanei tā ir mājiņa, kurā ir istabas katram no 12 studentiem. Par to ir jāmaksā 200 eiro mēnesī, bet īrēt dzīvokli būtu vēl dārgāk. Zanes draugu pulkā dažādu tautību jaunieši – itālieši, spāņi, igauņi, amerikāņi, kanādieši, brazīlieši. “Vācijā es neilgojos pēc Latvijas, bet pēc savas ģimenes gan, tāpēc gadumiju biju priecīga sagaidīt Mežotnē, mājās starp savējiem,” atzīst studente.
Martā Zane atgriezīsies Latvijā, lai pabeigtu studijas universitātē. Taču ar mūsu bakalaura grādu ārzemēs, nav ko darīt, viņa spriež, izzinājusi iespējas Vācijā. Savu bakalaura darbu Zane sākusi gatavot, mācoties Konstancā. “Universitātē ir unikāla bibliotēka, kurā var strādāt visu diennakti. Gribu izmantot iespējas piekļūt tādiem uzziņu avotiem, kādu Latvijā nav,” tā Zane. Viņas pētījumu objekts ir veiksmīgās un neveiksmīgās paaudzes. Šāda teorija izvirzīta un ilgāku laiku pētīta Amerikā, bet Latvijā ar to pagaidām neviens nav nodarbojies. Zane neslēpj, ka pētījums viņu ir aizrāvis un to gribētos turpināt arī maģistrantūrā.
Atbalsta vecāki
Zane ir Bērzu pamatskolas absolvente, pēc tam beigusi Spīdolas ģimnāziju. Viņas vecāki Guntra un Modris Ludiņi dzīvo Mežotnes pagasta Strēlniekos. “Man ļoti palīdz vecāki. Mamma un tētis smagi strādā, nodarbojas ar šķirnes lopkopību, kopj zemi. Viņi dara visu, lai mēs – trīs bērni – varētu mācīties un mums nevajadzētu brist “sudrabotos tēva dubļus” un celties piecos, lai ietu pie govīm, kā tas jādara viņiem.
Agrāk domāju, ka iespējas izrauties ir tikai ļoti bagātiem cilvēkiem, ar sakariem, aizmuguri. Esmu pārliecinājusies, ka ir ļoti daudz iespēju, ko var izmantot ikviens, dažādas izglītības programmas, stipendijas. Vajag saņemties un sākt meklēt,” pārliecinājusies Zane Ludiņa.
