Latvijā tiek popularizēta tendence integrēt invalīdus sabiedrībā. Vācijā šādus cilvēkus izmitina vienuviet lielās teritorijās, ko sauc par trestiem. No materiāli tehniskā nodrošinājuma viedokļa iemītniekiem nekā netrūkst.
Latvijā tiek popularizēta tendence integrēt invalīdus sabiedrībā. Vācijā šādus cilvēkus izmitina vienuviet lielās teritorijās, ko sauc par trestiem. No materiāli tehniskā nodrošinājuma viedokļa iemītniekiem nekā netrūkst.
Tā stāsta Bauskas rajona bērnunama “Annele” direktore Lilita Grāvīte pēc Latvijas Bērnu sociālās aprūpes iestāžu asociācijas rīkotā pieredzes brauciena pa Vāciju maija sākumā. Tajā piedalījās 21 speciālists, kuriem bija interesanti iepazīties.
Nošķirti no citiem
“Braucot uz Vāciju, zināju, ka tās būs vairākas ļoti smagas dienas. Klausījāmies lekcijas par darbu ar depresīviem jauniešiem, grūti audzināmiem zēniem, agresīvām meitenēm. Apmeklējot bērnu un jauniešu, vecu ļaužu aprūpes, invalīdu centrus un iestādes Berlīnē, Giterslo, Minsterē, galvenokārt redzējām cilvēkus ar dažādām problēmām, fiziskām un garīgām kaitēm vienuviet.
Ienāca prātā, kā būtu, ja skaistā, nomaļā un klusā vietā Bauskas rajonā izvietotu “Anneli”, “Derpeli”, Vecumnieku, Īslīces un Iecavas speciālā pansionāta iemītniekus, kuri dzīvotu savā noslēgtā pasaulē, nošķirti no citiem.”
Apgūst profesiju
Viens no šādiem trestiem atrodas Berlīnes nomalē, stāsta Lilita Grāvīte. Tā teritorija ir 27 hektāri. Labiekārtotās mītnēs dzīvo 1200 cilvēku, no tiem 600 jaunieši, 400 veci cilvēki, 400 dažādu vecumu iemītnieki ar īpašām vajadzībām. Tresta teritorijā atrodas plašas siltumnīcas, kur iemītnieki, arī invalīdi, strādā, apgūst profesiju, piemēram, audzē puķes, apkopj vairākas kapsētas un par to saņem atlīdzību.
Ir restorāns, kur tresta apdzīvotājiem ir iespēja strādāt. Tur viņi var arī ieturēt neikdienišķu maltīti, svinēt jubilejas, patīkamās sarunās kavēt laiku. Plašs un skaisti izkopts ir parks, zirgu staļļi, slēgts un atklāts hipodroms, jo atveseļošanā tiek pielietota raitterapija. Giterslo bērnu un jauniešu palīdzības centrs atrodas botāniskajā dārzā. Tur ir gan stacionārs, gan ambulatorā nodaļa, kur bērni uzturas dažas stundas pēc skolas, paēd, izmācās.
Mazāk mājīguma
Vācijas apmeklējuma laikā Lilita Grāvīte daudz fotografējusi, bet nevienā attēlā nav redzami iestāžu iemītnieki. Viņus fotografēt ir aizliegts, jo tas aizskar šo cilvēku tiesības. Arī sarunāties ar viņiem nebija ļauts, lai ar netaktiskiem jautājumiem lieki netraumētu.
Lilita Grāvīte atzīst, ka “Anneles” namiņš noteikti ir mājīgāks nekā stacionārs vai cita bez vecāku gādības palikušu bērnu iestāde Vācijā. Audzēkņu dzīvestelpas ir ļoti askētiskas, lietišķas. Zilpelēki krāsotas sienas, metāla durvis un stenderes. Gleznas jeb vizuālā informācija piestiprināta tā, lai to nevar ar plecu vai elkoni notraukt.
Bērni mēdz būt agresīvi, skaidrojis pavadonis, tāpēc telpas iekārtotas, lai konfliktu laikā iedzīve netiek sabojāta. Arī ar to jārēķinās, jo stacionāros visbiežāk tiek ievietoti bērni no ģimenēm, kurās pieaugušie ir alkoholiķi, narkomāni. Pirms uzņemšanas iestādē nākamo audzēkni pārmeklē un atņem šaujamos, nažus, alkoholu, par ko sastāda aktu. Zēni un meitenes dzīvo atsevišķos korpusos, īpaši nodalītas ir telpas seksuāli izmantotiem bērniem, lai viņu rehabilitāciju nekas netraucētu.
Noteikumi un sodi
Latvijā bērna tiesības tiek akcentētas vairāk nekā pienākumi, turpretī Vācijā sociālās aprūpes iestādēs noteikumi ir ļoti stingri. Uzzināts, ka pie datora audzēkņi var strādāt 20 minūtes trīs reizes nedēļā. Turklāt stacionāros nav interneta pieslēguma, lai audzēkņiem nebūtu pieejas nevēlamai informācijai. Ja mācībām nepieciešami kādi papildu dati, skaitļi, fakti, tos internetā sameklē audzinātājs. Bērni tiek radināti lasīt grāmatas.
Audzināšana ir stingra un paredz arī dažādas soda sankcijas, piemēram, izēdi zupu, nomazgā šķīvi, citādi nedabūsi otro ēdienu, stāsta Lilita Grā vīte.
Latvijā nereti bērnunamā audzēknis dzīvo no mazotnes līdz 18 gadu vecumam. Vācijā šādā iestādē var uzturēties, kamēr ģimenē ir krīze – vienu divus gadus. Ar vecākiem aktīvi strādā sociālais dienests. Tā darbiniekiem ir speciālā izglītība, turklāt 40 procentu no viņiem ir vīrieši. Sociālā darba veicēji ir kristieši, viens no darbības moto: “Mīli savu tuvāko!”.
Ja ģimenē arī pēc diviem gadiem bērns nevar atgriezties, audzēkni no stacionāra pārvieto uz atbalsta vai audžuģimeni. Tēvs un māte uz laiku pieņem līdz pieciem bērniem, un viņu audzināšana ir šo cilvēku vienīgais darbs. Arī šajā posmā bērni nezaudē saikni ar saviem bioloģiskajiem vecākiem, jo sistēmas mērķis ir palīdzēt ģimenei atsākt dzīvot pilnvērtīgi.
