Skaistkalniešu Zvilnu ģimenes trīs paaudzes vienmēr ir kopā katoļu dievkalpojumos.
Skaistkalniešu Zvilnu ģimenes trīs paaudzes vienmēr ir kopā katoļu dievkalpojumos.
Ticības jautājumus neapspriež
Emīlija Zvilna Skaistkalnes baznīcā kristīta 1920. gadā, pēc deviņiem gadiem iesvētīta, bet 1941. gadā salaulāta. Katoļu draudzes locekļi bijuši arī viņas vecāki. Emīlija un viņas vīrs Jānis vairākkārt tikuši ievēlēti draudzes padomē. Apmēram desmit gadu Emīlijai bijusi uzticēta galvenā altāra rotāšana. Savā dārzā skaistkalniete puķes audzējusi pati, gādājot, lai ziedu netrūktu nevienā gadalaikā.
Dievkalpojumu un lūgšanu apmeklēšana ir Zvilnu dzīvesveida svarīga sastāvdaļa. Ģimenē nav pieņemts, ka varētu prātot par iešanu baznīcā vai iztirzāt dažādus ticības jautājumus. «Ir Dievs, ir Jēzus Kristus, un neviens manu pārliecību nevar iespaidot. Ja Viņu nebūtu, varbūt es gulētu mājās, nevis skrietu uz baznīcu,» Emīlija nemēdz šaubīties par ticības stingro pamatu.
Atdzīvina dziedāšanas tradīcijas
Zvilnu ģimenes māja uzcelta nogāzē, bet kalna galā atrodas Skaistkalnes katoļu dievnams. Turp viņa dodas katru vakaru, bet svētdienas Misē piedalās arī meita un mazmeitiņas Ilze un Liene. Abas dzied jaunizveidotajā meiteņu korī. Kopš jaunības baznīcas korī dziedājusi arī Emīlija: «Beigās tas kļuva par tādu vecu ļaužu ansambli. Atnāca prāvests Zviedrāns, kurš gribēja ieviest visādus jauninājumus, un koris darbību pārtrauca. Man ir prieks, ka jaunas un uzņēmīgas meitenes – mūzikas koledžas studentes – atjaunoja baznīcas dziedāšanas tradīcijas.»
Jau divus gadus Skaistkalnē kalpo jauns mācītājs Janušs Bulašs. Emīlija Zvilna viņu cildina: «Priesteris mums ir tāds ziķeris! Viņš dzied, ka visa baznīca skan – nemaz nevajag ērģeļu.»
Bijusi Romas pāvesta tuvumā
Četras reizes Zvilnu ģimene apmeklējusi Aglonas baziliku. Neaizmirstamu iespaidu Emīlijai atstājusi Romas pāvesta vizīte Latvijā. Lai SvētoTēvu skatītu vaigā, uz Aglonu devušies kopā ar bērniem. Emīlija atceras: «Pāvests stiklotā kabīnē pabrauca mums cieši garām, labi varējām saskatīt viņa seju. Aglonā bija ieradušies daudzi tūkstoši svētceļnieku, visi centās piekļūt tuvāk norobežotajām ejām. Drošībnieki katru pārbaudīja, jo tādas augstas personas uzņemšanā jābūt stingriem noteikumiem. Tomēr mums izdevās pāvestu redzēt.»
Diena jāsāk ar lūgšanu
Skaistkalniete stāsta, ka dievkalpojumus apmeklējot arī jaunieši, taču brīvība esot cilvēkus samaitājusi. Viņi vairs īsti nesaprotot, kas ir labs, kas – ļauns, jo izpratne par brīvības radītajām iespējām katram esot atšķirīga. Latvijas sabiedrībai trūkstot kopīgu ētisku ideālu, tādēļ valdot visatļautība.
«Kāpēc valdība pretojas obligāto ticības mācības stundu ieviešanai skolās? Vai tur ko nepareizu māca? Manā bērnībā un jaunībā katra skolas diena sākās ar ticības mācību, un neviens neizvairījās no pirmās stundas. Tagad bērni dara, ko grib. Meitenes iet uz skolu, izkrāsojušās kā papagaiļi. Kur tas redzēts?» Emīlija ir sašutusi.
Tikpat kategoriski ir viņas uzskati par grēksūdzi. Ja kristietis gribot dzīvot pēc Dieva likumiem, ar vienu grēksūdzi gadā nepietiekot.
