Nav jāpiesauc īpaši uzziņu avoti, lai apgalvotu, ka Latvijā populārākais vīrieša vārds ir Jānis. Tā slodze pieaug līdz ar vasaras saulgriežu tuvošanos.
Nav jāpiesauc īpaši uzziņu avoti, lai apgalvotu, ka Latvijā populārākais vīrieša vārds ir Jānis. Tā slodze pieaug līdz ar vasaras saulgriežu tuvošanos.
Gluži vienkārši un latviski – Jānis. Un ja nu vēl Ozols – kā Lāsmas un Jāņa Ozolu ģimenē –, tad tam jau ir maģiska pieskaņa. Taču jaunie cilvēki paši ir noteicēji par savu laiku un vietu dzīvē, nepakļaujoties paredzējumiem vai bremzējošai loģikai – gan jau kāds par mums parūpēsies. Lāsma ir ieguvusi medicīnas māsas profesiju, savukārt Jānis, kā jau dzimis laucinieks, izmācījies par agronomu. Kopš 1992. gada viņi ir veikala «Optika» īpašnieki un saimnieki.
Izvēle nebija viegla
Pirms 13 gadiem kļūt par jaunatveramā optikas veikala vadītāju Lāsma piekritusi gandrīz vai pret pašas gribu. Tā bijusi iespēja tikt pie sava dzīvokļa.
«Kad bija jāizdara izvēle, man teica, ka pašai jāveido darbinieku komanda,» atceras Lāsma Ozola. «Vispirms pierunāju brāli Uldi. Grūtāk nācās pielauzt Jāni. Viņam bija labi atalgots darbs un jaunie pienākumi nemaz tik skaidri nelikās.»
Galu galā darbs un pienākums visiem rūdījis raksturu un prasmi. Uldim tagad Latvijā esot četri optikas veikali, un Lāsmai būs gan taisnība, sakot, ka iemaņas šajā jomā ir gūtas Bauskā. Arī Jānis nenožēlo savu izvēli. Viņš pieslīpē aceņu stiklus un ievieto rāmīšos pēc pasūtītāja vēlmes. Vajadzības gadījumā arī labo brilles.
Krīzes pārvarēšanai vajadzīgi divi
Lāsma un Jānis sastapušies pirms 20 gadiem. Romantiski – draugu jubilejā.
«Vēlāk uzzināju, ka Jānis uz šo sarīkojumu nemaz negribējis iet,» koķeti smaidot, stāsta Lāsma. «Divus gadus kopā staigājām uz ballītēm. Neslēpšu, ka arī tagad labprāt dejojam, ja vien ir laiks izrauties no mājas un darbiem un ja ir laba draugu kompānija.»
Kad Lāsma un Jānis «mijuši gredzenus», viņiem bijis pa deviņpadsmit gadiem. «Protams, jaunības vaļība netika izbaudīta līdz galam. Taču mēs ģimenes dzīvi uztvērām nopietni. Jā, krīzes gadi nu ir garām, bet tas nenozīmē, ka tādu nav bijis. Šādās reizēs visam pāri tikt var vienīgi abi kopā,» pieredzē dalās Lāsma. Jānim savs sakāmais: «Tādās reizēs ir svarīgi būt noslogotam – vairāk darba un mazāk laika glāzīšu cilāšanai.» Lāsma: «Un lai ģimenes strīdā otrs tevi uzklausa, nevis izrāda savu pārākumu vai gudrību. Jāatzīstas, ka mūsu ģimenē Jānis vairāk ir bijis klausītājs.»
Ozoliem laimējies ar vecākiem. Pirmkārt, viņi ir gandrīz blakus (Codē un Bauskā), otrkārt, ne Jāņa, ne Lāsmas vecāki nekad neesot aizstāvējuši savējo, bet vainas tieši viņā atraduši. Gadījies, ka Jāņa mamma no ģimenes strīda «glābties» atnākušo dēlu mīļi, bet stingri raidījusi uz mājām.
«Mūsu ģimenē ne vīra, ne sievas mātei netiek piekabināts nelabā vārds, kā tas tautasdziesmās lasīts,» apgalvo Lāsma.
Šķiet, ka pārrunāto vēl visai jaunā ģimene, ar astoņpadsmit gadu stāžu, atceras ar iekšēju gandarījumu: esam taču laimīgi, mums abiem vecāki, bērniem četri vecvecāki, darbs sokas. Ko gan vēl var gribēt!
Bērni – ģimenes spēks
Bērni vai darbs – kam atdots vairāk? «Var sacīt droši, ka Jānim pirmajā vietā vienmēr būs bērni. Es sveros arī uz biznesa pusi, jo bez tā ģimene pastāvēt nevar,» spriež Lāsma.
Vecākajam dēlam Kristapam jau 16 gadu. Viņā apvienojies it kā nesavienojamais – analītisks prāts ar noslieci uz matemātiku un muzikalitāte. Kristaps mācās Āgenskalna valsts ģimnāzijas 11. klasē, dzied skolas kamerkorī. Nupat kā eksterns beidzis Bauskas mūzikas skolu un esot pirmais saksofona klases absolvents.
«Kristapu audzināt palīdzēja mūsu sargeņģeļi – mana mammīte un arī tētis. Vēl arvien Kristaps jūt īpašu tuvību ar maniem vecākiem. Pavisam citādos apstākļos un uzskatos, kādus tagad pieļauj sabiedrība, audzinām četrus gadus veco Klāvu. Viņu visur ņemam līdz, un mazulis ir priecīgs, ka mamma un tētis vienmēr ir blakus. Trešo mēnesi Klāvs izglītojas Īslīces SOS bērnu ciematā,» dēlu audzināšanas nianses izklāsta Lāsma.
Arī rītvakar, Līgo vakarā, visi Ozoli un vecāki būs kopā Likvertenos, kur uzcelta dārza māja. Īpašums, arī zeme, kur pārsvarā aug puķes un ir iekopts zāliens, reģistrēts ar nosaukumu «Mazozoli».
«Cik vien sevi atceros, Jāņus esam svinējuši vienmēr, gatavojuši Jāņu grozu un devušies pie upes vai uz dārziņiem. Vēl tagad sajūtu savulaik «iecienīto» riepu ugunskuru smārdu,» stāsta Lāsma.
Kopš sākuši svinēt Jāņus savā ģimenē, draugi dāvinājuši alus kausus komplektā un pa pārim. Sākumā latviskās māla krūzes, vēlāk – arī stikla. Nu šīs mantas sakrājies pārpārēm.
«Līgotāju parasti sanāk ap trīsdesmit, tad nu varat iedomāties… Domāju, ka vairs kausus nenesīs,» joko Lāsma. Taču tas nemazina dāvanu vērtību, jo katrs alus kauss glabā kādu liecību, kas «Mazozolu» saimniekiem vien zināma.
