Vasaras saulgriežu svētku noskaņas 20. jūnijā uzplaiksnīja Codes pagasta «Jātniekos», kur mājiniekus, Jātnieku ģimeni, viņu draugus un viesus no Lielbritānijas, vienoja rituāla ugunskurs.
Vasaras saulgriežu svētku noskaņas 20. jūnijā uzplaiksnīja Codes pagasta “Jātniekos”, kur mājiniekus, Jātnieku ģimeni, viņu draugus un viesus no Lielbritānijas, vienoja rituāla ugunskurs.
Saimniece Daira Jātniece aicināja ielūkoties senlatvisko tradīciju skaidrojumā. Izrādās, 19. un 20. jūnijs ir Rasas svētki, un rasas lāse ir visuma mazākā un vispilnīgākā sistēma, izteiksmes zīme un jaudīgs rīks zemes iedzīvotājiem. Rasas dienas modina šādas īpašības: ieraudzīt spēju un acīgumu, jēdzīgumu, būtības izpratni, sakarīgumu un sistemātisku darbību. Galvenie rituāli šajos svētkos ir papardes zieda vai rasas lāsītes meklēšana. Vēl viena paraža – rumulēšanās. “Vaidelotēs” šoreiz galvenais bija ugunskurs.
Daira atzinās: “Pati pirmo reizi vadīju rituālu. Līdz šim biju vērojusi, kā to dara citas ugunskura kūrējas. Ņēmu kādu gudrību no iepriekš redzētā un pati liku klāt savas izjūtas. Neslēpju, man ir bijis diezgan ilgs meklējumu un atskārsmes ceļš. Jā, savulaik biju pionieros, un toreiz valdošā ideoloģija arī mani ietekmēja. Ar gadiem apzinājos – ir kāds augstāks spēks, kas cilvēkam palīdz. Meklēju šo atbalstu kristietībā, bet tajā neatradu cerēto. Iepazīstot latviskās pagāniskās tradīcijas, tajās atklāju savu spēka avotu. Par šīm izjūtām ir sarežģīti runāt, bet cilvēki vienmēr grib, lai to pauž vārdos. Uguns ir tā stihija, kurā mūsu domas savā veidā materializējas un katra enerģētiskais lauks sabalsojas ar kosmisko enerģiju.”
Ar īpašiem vārdiem pie rituāla ugunskura Daira uzrunāja Zemes un Uguns māti, Māru, kurām izteica lūgumus un vēlējumus. Pirmie vārdi bija par Latviju – lai tā ir gudra un māk par sevi pastāvēt. Vēl – par draugiem, lai viņiem panākumi un laime, par mājām – lai tajās svētība un harmonija. Lai Zemes un Uguns māte visiem palīdz būt veseliem, gudriem, saprotošiem. Viss teiktais sabalsojās ar saturiski piemērotām tautasdziesmām. Pēc katra sacījuma rituāla dalībnieki meta ugunskurā graudus ziedojumam, teikdami “Lai top!”.
No zaļiem un sausiem augiem veidotais aplis, rokās sadevušies cilvēki, saules ripa debesīs un ugunskurs satuvināja visus. Arī viesi, nesaprazdami vēlējumu jēgu, sacīja divus stipros vārdus “Lai top!”. Kad šī maģiskā saziņa bija notikusi, visi ņēma rokās vītni un ielocīja to ugunskurā. Šķita, rituāla dalībnieku enerģija pārvērtās kādā citā substancē, kas, paceldamās debesīs, ļāva sajust smalkākās vibrācijas.
Kamēr ugunskurs dūmoja, “Vaidelošu” saimnieki viesus cienāja ar pašceptu maizi, medu un ziedputekšņiem. Daira katru aprasināja ar ūdeni, vēlot labu veselību. Pēc tam gados cienījamākais pāris, Alberts un Aina Šapali, ar rokām veidoja vārtus, caur kuriem, plaukstās sadevušies, izgāja visi rituāla dalībnieki. Tāda bija Rasas svētku pievakare, kad saulīte patiešām rotājās “Vaidelošu” simbola – milzu ozola – kuplajā un koši zaļajā lapotnē.
Mairita bija ieradusies ciemos no Gailīšu pagasta un sacīja, ka viņa cenšas būt klāt rituālu ugunskuros, jo šīs reizes esot īpašas, it kā ļauj kavēties citā pasaulē. Bērni, jaunieši, vidējā paaudze un vecāka gadagājuma ļaudis – visi jutās pasargāti.
Deju kopas “Jandāls” vadītāja Tamāra Ļisovcova sacīja, ka viņu pārsteidzis rituāla dziļais saturs, kurā labi saistījies valstisks un katram indivīdam svarīgs skatījums. “Gan es, gan dejotāji pirmo reizi piedalījāmies šādā rituālā. Visiem ļoti patika un bija interesanti. Meitenes lauku ziedu vainadziņus uzdāvināja viesiem. Viņi pētīja, kā tie ir darināti, un teica, ka vedīšot tos uz mājām Lielbritānijā,” tā T. Ļisovcova.
Lielbritānijas lauksaimnieku grupas vadītājs Stīvs Murejs atzina: “Bija neparasti pabūt šajā lauku sētā. Nevarēju iedomāties, ka jūsu zemē ir tādas tradīcijas. Zinājām, ka vasaras saulgriežos Latvijā visi dzer alu un arī mīlējas. Tagad sapratām, ka šie svētki ir cilvēku tuvināšanās dabas ritmiem.
