Par bērnu un pusaudžu likteņiem Krievijā rūpējas daudzas valsts finansētas iestādes un organizācijas.
Par bērnu un pusaudžu likteņiem Krievijā rūpējas daudzas valsts finansētas iestādes un organizācijas.
Tā vēstī Laila Borkovska, rajona Izglītības pārvaldes skolu metodiķe sociālās pedagoģijas un bērnu tiesību aizstāvības jautājumos. Decembra beigās viņa kopā ar Latvijas 22 pārstāvjiem bijusi pie kolēģiem Pēterburgā. Braucienu organizējis un finansējis Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs, kurš no 1. janvāra likvidēts.
Stāsta Laila:
– Mūsu mērķis bija uzzināt, kā šajā lielajā Krievijas pilsētā tiek nodrošinātas bērnu tiesības uz drošību, normāliem dzīves apstākļiem. Skatījāmies, kā dzīvo tie, kuriem nav normālas ģimenes mūsu izpratnē.
Maloohtinskas darba mīlestības māja ir nepilngadīgo sociālās rehabilitācijas centrs. Tur var dzīvot 11 līdz 18 gadu vecas meitenes, kuras cietušas no vardarbības. Uzturēšanās ilgums – līdz pat gadam. Tā ir viņu pajumte, kamēr sociālie darbinieki un milicija noskaidro, kas noticis ģimenē vai vidē, kur bērns ir cietis. Centrs darbojas piecus gadus, te pajumti un glābiņu radušas ap 500 jauniešu. Daļa no nepilngadīgajām nodarbojušās ar prostitūciju, lai gūtu iztikas līdzekļus, citas cietušas no fiziskiem pāridarījumiem un seksuālas vardarbības. Telpās vienlaikus var uzturēties 51 iemītnieks, te strādā 40 darbinieku.
Centru pilnībā finansē valsts
Latvijas pārstāvjus izbrīnījis, ka iemītnieku uzturēšanos pilnībā finansē no Krievijas valsts budžeta. Par vienu bērnu valsts centram maksā apmēram 65 latus mēnesī, esot arī daudz labdaru ārzemēs. Tā mums stāstīja Gaļina Volkova, centra vadītāja. Viņa guvusi daudz pieredzes ārzemēs, bet tagad uz šo centru Pēterburgā braucot mācīties no citām valstīm.
Līdzīgā centrā dzīvo puiši. Viņi turpina izglītību iepriekšējā skolā, vakarskolā, vai arī tiek nodrošināta mājas apmācība. Jaunieši saņem kabatas naudu, stipendiju, kuras lielums ir atkarīgs no viņu uzvedības. Dzīvojot centrā, nedrīkst smēķēt, lietot alkoholu, narkotikas, vardarbīgi izturēties pret citiem iemītniekiem.
Pēterburgā meklē laimi
Redzējām arī patversmi, ko Krievijā sauc par sociālās rehabilitācijas centru. Apmeklējām to, kurā mīt nepilngadīgie. Tam ir filiāle «Tranzīts» – bērniem, kuri klaiņo un atbēguši uz Pēterburgu meklēt laimi. Tur ir īsta daudztautu saime no Krievijas pilsētām un laukiem, daudz arī no Ukrainas un Moldovas. Patversmē bērni var dzīvot vienu mēnesi, kamēr tiek noskaidrots, no kurienes viņi ir. Tad bēgļus nogādā atpakaļ pie vecākiem.
Sešu mēnešu laikā «Tranzītā» mituši ap 180 bērnu. Jaunākajam bijuši astoņi gadi, viņš no audzinātājiem atvadījies, sakot: «Izaugšu liels, būšu bagāts, atbraukšu ciemos ar baltu mersedesu.» Patversmē ir dažādas darbnīcas, kur var apgūt galdnieka darba iemaņas, rokdarbus.
Bērnus adoptē daudz ārzemnieku
Pārsteidza «Žēlsirdības mājas» apmeklējums. Tā ir patversme, kas atvērta kādā pareizticīgo draudzē, kura iestādes uzturēšanai saņem arī valsts finansējumu.
Tā bija vienīgā vieta, kur redzējām, ka ar bērniem strādā audzinātāji vīrieši. Viņi ir pārliecināti pareizticīgo draudzes locekļi, kuri šo darbu veic ar misijas apziņu, nevis lai saņemtu atlīdzību. Viens no viņiem ir akls.
Patika attieksme, ar kādu šos jautājumus risina Pēterburgā. Bez vecāku gādības palikušas atvases ievietošana bērnunamā ir pēdējais variants. Tiek meklēti radinieki, kārtota aizbildnība, iekārtošana audžuģimenēs, kuru pagaidām gan nav daudz. Katrā administratīvajā rajonā ir ģimenes, bērnības un jaunatnes lietu nodaļa. Tajā ir datu «banka» par tiem juridiski brīviem bērniem, kurus varētu adoptēt. Ja mēneša laikā viņus neviens nav adoptējis, datus ievieto reģionālajā, pēc tam federālajā datu bāzē. Adoptētāji no ārzemēm var iegūt bērnus, kas nav jaunāki par pieciem mēnešiem. Ārzemnieki ir atsaucīgāki nekā vietējie iedzīvotāji. Potenciālie vecāki tiek mācīti, viņi saņem pilnu informāciju par bērnu, kā arī psihologa konsultācijas bez maksas.
Pēterburgā ir 19 administratīvo rajonu. Mēs apmeklējām Kirova rajonu, kurā ir 363 tūkstoši iedzīvotāju – tikpat, cik visā Zemgalē. Tur joprojām darbojas nepilngadīgo lietu komisijas, uzticības tālruņi pieaugušajiem un bērniem, ir pusaudžu un jauniešu klubi, kur strādā arī sociālais darbinieks. Cilvēkiem ir, kam lūgt palīdzību.
