Uzņemšana augstskolās beigusies, atviegloti uzelpo vecāki un jaunie studenti. Zināma skaidrība par dzīvi ir vismaz uz turpmākajiem trim gadiem. Ko pēc tam? Tad jau redzēs, saka kādas augstskolas pedagoģijas programmā tikko uzņemtā jauniete. Nebūs darba, var stāties maģistrantūrā vai strādāt jebkur un jebko.Šo laiku studentu vecāku dzīvi, augstskolu beidzot, noteica sadales komisijas lēmums, un trīs gadi bija jānostrādā iegūtajā specialitātē. Ne tikai tāpēc, ka pieprasījums pēc speciālistiem bija lielāks par piedāvājumu, bet arī tā iemesla dēļ, lai savā veidā atstrādātu valsts ieguldītos līdzekļus izglītībā. Kāda motivācija mācīties ir mūsu jauniešiem, zinot, ka darba specialitātē, visticamāk, nebūs? Gadu gadiem Latvijā nav skaidrības, kādus speciālistus tautsaimniecībai vajag, kā ēst, tieši uz šīm profesijām mērķtiecīgi orientējot skolu jauniešus. Mūsu augstskolu bizness nav saistīts ar darba tirgus pieprasījumu, piemēram, izglītības studiju programmās ir daudz lielāks studējošo skaits nekā skolotāju brīvās vietas Latvijas skolās. To šajās dienās atzinis Jānis Vētra, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs. Nu un kas? Vai tāpēc kādā no šīm izglītības programmām šogad neuzņēma studentus?Ir tāds dokuments – profesiju klasifikators, kurā ir nosauktas Latvijā aktuālās profesijas, amats vai arods, kura veikšanai nepieciešama noteikta izglītība, zināšanas, pieredze, prasmes un iemaņas. Mani neatstāj ķecerīga doma, ka klasifikatorā trūkst profesijas «inteliģentais bezdarbnieks». Šīs «profesijas» pārstāvjus ar apskaužamu neatlaidību turpina laist klajā Latvijas augstākās izglītības sistēma.
