Kalendāra lapiņa pirms divām dienām vēlēja – jāsvin Darba svētki.
Kalendāra lapiņa pirms divām dienām vēlēja – jāsvin Darba svētki. Šie divi šķietami nesaderīgie vārdi (darbā tā kā būtu jāstrādā un svētkos jāsvin) uzjundīja nepatīkamas atmiņas par emocijām, kuras pirms neilga laika nācās piedzīvot Bauskas 1. vidusskolā. Šī skola gan ne pie kā nav vainīga, jo šādas situācijas ir arī vairākās citās mācību iestādēs visā valstī.
Aprīļa otrajā pusē skolā steidzami rīkoja vecāku sapulces. Viens no iemesliem – nepieciešami vecāku paraksti. Kad to uzzināju, kļuva skumji, pārņēma arī dusmas. Man vajadzēja parakstīties, ka ļauju savam teju astoņpadsmit gadu vecajam dēlam slaucīt klasi, mazgāt grīdu, iznest papīrgrozu, noslaucīt tāfeli un, ja būs nepieciešams, piedalīties apkārtnes sakopšanas talkā. Pirmajā brīdī man tas pat šķita pazemojoši, ka puisis, kurš mājās pļauj zāli, skalda malku, dara vēl citus darbus, vasarā nolēmis strādāt un pelnīt, bez vecāku atļaujas nedrīkst klasi izmazgāt. Jo tas, redz, būšot bērnu tiesību pārkāpums, kas līdzināšoties teju vai pusaudžu paverdzināšanai, spaidu darbiem. Protams, nedaudz pārspīlēju, tā jau neviens neteica, taču ideju tā var saprast.
Vairākās rajona skolās, kā vēlāk noskaidroju – arī daudzviet citur valstī, notikušas pārbaudes. Pētīts, kādi darbi skolēniem jāveic mācību iestādēs. Un “gudrie” Rīgas ierēdņi nonākuši pie idiotiskiem, es atvainojos, secinājumiem – bērni skolās tiek ekspluatēti. Jāslauka klase, dažreiz arī gaitenis, jādežurē ēdamtelpā. Tas viss graujot tik perfektos ministrijā izstrādātos mācību plānus.
Par šo tēmu runāju ar pedagogiem. Secinājām, ka valstī kaut kas nav kārtībā. Kā atzina viena skolotāja – mēs audzinām bezatbildīgu, praktiskās dzīves iemaņās nesagatavotu paaudzi. “Skatos publikāciju “Bauskas Dzīvē”, kur pirmajā lappusē stāstīts, kā pensionāri sakopj pilskalna parku, un jūtos muļķa lomā. Vai veciem ļaudīm tas ir jādara? Viņi, cik nu var un spēj, iet un rosās, jo savulaik ir audzināti darbam. Savukārt skolēni drīkst tikai piemētāt, atstāt aiz sevis netīrumus, bet savākt nedrīkst,” savas pārdomas man uzticēja kāda skolotāja. Pirms pāris dienām kādā seminārā lūdzu izglītības un zinātnes ministres Baibas Rivžas viedokli par šo tēmu. Sākumā viņa centās iebilst, ka tādas lietas skolā nenotiekot. Uzklausījusi citu pedagogu apstiprinājumu, ministre mulsi noteica, ka runāšot ar Izglītības valsts inspekcijas vadītājiem, viņi esot kaut ko ne tā izdarījuši.
Aizsākās visa šī jezga ar vecāku vēstulēm. Bija sūdzība “augstākām instancēm”, ka bērnam liekot klasi mazgāt. “Meita vakar bija pie manikīra, šodien viņai klasē jādežurē. Nauda, kas samaksāta par skaistumkopšanu, vējā,” apmēram tāda bijusi motivācija.
Negribas moralizēt, tomēr skumjas nepamet. Vai sabiedrība, mēs visi kopā patiešām esam nostājušies uz pareizā ceļa?
