Īslīces pagasta zemnieku saimniecībā «Baloži» kopj 160 hektāru zemes, audzē cukurbietes un graudaugus.
Īslīces pagasta zemnieku saimniecībā «Baloži» kopj 160 hektāru zemes, audzē cukurbietes un graudaugus.
Saimniecības īpašnieks Raitis Garais pārstāv Bauskas rajonu Latvijas lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju Sadarbības padomē. Sarunās ar valdības vīriem ir gana sarūgtinājuma. Šoreiz Raitis Garais dalās pārdomās par problēmām, kas satrauc Latvijas graudaudzētājus.
– Daudzus, arī mani, neapmierina graudu valsts intervences cena, kas labības novākšanas sākumā šogad būs 64 lati par tonnu. Pirms došanās uz Sadarbības padomes sēdi baušķenieki izrēķināja graudu tonnas pašizmaksu, to saskaņoja ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātniekiem, lai savu priekšlikumu varētu aizstāvēt. Šajā, pēc Eiropas Savienības ieteikuma dibinātajā demokrātijas aizstāvības padomē, pietiekami pārstāvētas lauksaimnieku organizācijas, lai, uz sēdi aizbraucot, varētu justies kā starp kolēģiem. Izņemot pārstrādātāju asociācijas, visus ražotājus šī problēma taču skar vienādi, bet atklājas – nekā!
Milzīgu diskomfortu sagādā sajūta, ka nodevība šeit ir pierasta lieta. Lauksaimniecībai piešķirtie nabaga subsīdiju procenti paspējuši zemniekus sagrupēt perspektīvos un pārējos. Pirms gada protesta akcijās zemnieki panāca, ka hektārmaksājumus rēķina par piecus hektārus lielu apsaimniekotu platību. Šogad latiņa jau pacelta augstāk, līdz desmit hektāriem. Palielināts arī pārraudzībā esošu govju skaits, par ko var saņemt subsīdijas. Lauksaimnieciskā ražošana tendenciozi tiek orientēta uz lielražošanu, par vidusslāni laukos neviens vairs nerunā. Loģiski būtu kompensāciju, nevis subsīdiju maksāt visiem, kas ražo preču produkciju. Lai peļņu izmanto katrs pēc saviem ieskatiem!
Pašlaik lielražošana nav spējīga piepildīt vietējo tirgu, jo vienu trešdaļu graudu kopražas iegūst saimniecības bez subsīdijām. Šogad tādu būs vairāk. Piena lopkopībā vēl trakāk – 92 procentiem saimniecību ir mazāk par septiņām govīm, taču tās saražo 60 procentu produkcijas. Tādi dati ir 2000. gada lauksaimniecības ziņojumā.
Kāpēc gan valdība, gan Sadarbības padome visu laiku cīnās ar sekām, nevienu problēmu neskatot kompleksi? Piemēram, noslēdza Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgumu, «nolīdzināja» cenas, bet aizmirsa, ka katrā valstī ir sava lauksaimniecības atbalsta politika. Lietuviešu zemniekus valsts budžets atbalsta astoņu procentu apmērā, kaut arī tiek prasīts desmit procentu, bet latviešu – tikai trīs procentus. Vēl to pašu nabadzību pārdala, lai četri miljoni iznāktu modernizācijai. Ja graudkopības nozare peļņu nedod izmaksu pieauguma dēļ, vēl apdalīti tiek mazie un vidējie ražotāji, lai stiprinātu tos sešus procentus saimniecību, kuru apjoms atbilst Eiropas kritērijiem.
Zemnieki nav izsmēluši visas protesta formas. Taču šķiet, ka Latvijas lauku problēmas varētu atrisināt tikai citi politiskie spēki, kuriem vairāk rūpētu tautas labklājība. Eiropa te nepalīdzēs.
