Laikraksta interneta mājaslapā turpinās iedzīvotāju diskusija par suņu turēšanu pilsētas dzīvokļos. Piedāvājam dažu respondentu viedokļus.
Laikraksta interneta mājaslapā turpinās iedzīvotāju diskusija par suņu turēšanu pilsētas dzīvokļos. Piedāvājam dažu respondentu viedokļus.
“Es zinu suni, kurš rej visu dienu un nakti, katru mīļu brīdi, kad saimnieku nav mājās. Neticami, bet fakts, ka žvankstēšana nerimstas ne mirkli. Divas dienas paliku mājās ar slimu bērnu un, ticiet man, ar visu to, ka esmu saprātīgs cilvēks un nebūt ne suņu nīdēja, biju to lopu gatava nožmiegt. Esmu par to, ka suņus daudzdzīvokļu mājā turēt būtu jāaizliedz – nemitīgā riešana, piecūkotā apkārtne un bieži vien arī bailes tapt sakostam ir pietiekami argumenti pret visiem suņumīļiem – “humānistiem”.”
“Lai tak kaimiņi nomierinās, jo patiesi nu neviens suns nerej cauru dienu. Skaidrs, ka viņi tikai meklē kašķi. Un vispār – lai kaimiņi atrod darbu un pa dienu iet strādāt, tad visiem būs labāk!”
“Lūdzu tautai palīdzību – nu ir mana kārta pienākusi, kad suņu nemīļi sajutuši manējo suņuku. Tam ir slikta “kaite” – suns rej, bet kaimiņš lūdz nodrošināt, lai nerietu. Kā, lūdzu, to var izdarīt? Kad esam mājās, sunītis klusē, bet, vienam pašam paliekot un ieraugot pa logu kādu suni vai ko citu, laikam rej. Es jau saprotu arī visu dienu mājās dzīvojošos kaimiņus, bet ko man darīt? Suni, kas ir ģimenes loceklis, iemidzināt? Tad jau vajadzētu arī visus kaimiņus iemidzināt, jo diemžēl sienas ir tik plānas, ka dzirdu viņus sarunājoties, mūziku, bērnu klaigas, putniņu čivināšanu dzīvokļos, arī citu suņu rejas. Bet es to pieņemu kā dzīves normu. Iesakiet, ko man darīt!”
