Par Riku droši var sacīt – suns, kas dzimis laimes krekliņā. Taksenīte deviņas dienas pavadīja «gūstā» meliorācijas caurulē.
Par Riku droši var sacīt – suns, kas dzimis laimes krekliņā. Taksenīte deviņas dienas pavadīja «gūstā» meliorācijas caurulē.
Kustonītes saimnieki Gaida un Māris Sīmaņi, visa ģimene un draugi marta sākumā izdzīvoja briesmas, ko sagādāja Rika.
Neatgriežas mājās
Desmit gadu veco Riku ar Rondu kopā nevar laist. Rondai tīk draudzeni aicināt izklaidēs. Kādu sestdienu rundālnieku Sīmaņu ģimenes mīlule pamanījās izskriet ārā, pie viņas pieskrēja Ronda. Abas ātri metās pāri aizsalušai upei un iespruka mežā. Pienāca vakars. Ronda atgriezās viena pati. Viņas draudzenes nekur nebija. Tika pārmeklēta visa māja, tomēr veltīgi – taksenīte neatsaucās. Mājinieki saprata – sunenīte ir pazudusi.
Uzausa svētdienas rīts, un Māris atsāka meklēšanu. Viņam pievienojās arī mednieki ar suņiem. Atkal nekā… Taksenīte neatsaucās. Medību suņi neprata saostīt Rikas pēdas. Viņi gan iedomājās, ka Rika, iespējams, atrodas meliorācijas caurulē, tomēr nekas par to neliecināja – nebija dzirdama neviena skaņa.
Rok sasalušu zemi
Izmisīgi meklējot kustonīti, pagāja pirmdiena, otrdiena. Gaida bija ļoti norūpējusies. Kā nu ne, pazudusi viņas mīļotā un laipnā draudzenīte.
Meklēšana turpinājās arī trešdien. Māra sieva cerības neatmeta, viņa sauca: «Rika, Rika!» Atkal veltīgi, žēli nodomāja Gaida. Pēkšņi viņa izdzirdēja pazīstamu skaņu, tā nāca no meliorācijas kolektora. Rēja Rika! Saimniece laimīga steidzās mājup pavēstīt jaunumu.
Pienāca ceturtdiena. Māris pulcināja vīrus, lai ietu rakt. Trakākais – zeme vēl bija sasalusi. Lai nokļūtu līdz caurulei, vajadzēja rakt apmēram divu metru dziļumā, gandrīz metru zeme bija sasalusi.
«Ļoti grūti bija saprast, kurā vietā Rika atrodas. Kolektora garums ir ap kilometru. Pēc rejām šķita, ka viņa ir caurules galā. Sākām rakt. Mocījāmies vaiga sviedros, atdabūjām vaļā cauruli, bet viss veltīgi. Suņa nebija,» atceras Māris. Kad tuvojās vakars, taksenes balss vairs nebija dzirdama. Varbūt Rika jutās bezspēcīga? Rejas varēja saklausīt tikai no rītiem.
Ierodas rīkstnieks
Ceturtdienas «Bez tabu» raidījumā Māris ievēroja sižetu par rīkstnieku no Pļaviņām. «Piektdien viņu uzaicinājām uz Rundāles pagastu. Speciālists ar gredzeniem un rīkstēm noteica konkrētu vietu, vēl piebilda: «Lūk, tur noteikti jābūt!»» stāsta M. Sīmanis. Vīri ķērās pie darba. Atkal veltīgi – caurules tajā vietā vispār nebija. Jutāmies ārkārtīgi izmisuši, bilst Māris. «Mocījāmies, atkal plēsām sasalušo zemi, bet iedomātā vieta izrādījās nepareiza… Caurulē uz priekšu bija saklausāma Rikas balss,» stāsta Māris.
Darbs turpinās svētdienā
«Svētdienas rītā bijām tā pārmocījušies, ka rokas vairs nevarējām pacelt. Pavisam negaidot, piezvanīja jauna vīru komanda un jautāja: «Vajag rakt?» Atkal turpinājām. Aicināju palīgā ugunsdzēsējus, SIA «Kvēle» vīri ieradās ar iekārtu, kas sasalumu spēj izzāģēt. No sakarniekiem palūdzu trosi. To pa vienu caurules galu ielaidu iekšā un pēc 30 metriem jutu – trose atduras pret kaut ko mīkstu. Nabadzīte Rika žēlā balstiņā iepīkstējās. Tajā vietā sākām rakt. Jutu jenota smaku, sunenīte noteikti bija dzinusies pēc medījuma,» stāsta Māris. Pēc brīža Rika bija virszemē, jo bija pavirzījusies uz priekšu un izlīdusi pa senāk izraktu caurumu.
Dzīvesprieks nav zudis
Kustonītes apaļais viduklītis deviņu dienu un nakšu laikā bez ēšanas un dzeršanas bija kļuvis ļoti tieviņš. «Rika būtu mācējusi no caurules izlīst atmuguriski, bet viņa savulaik ir traumējusi pakaļkājas. Reiz trīs dienas taksenīte bija atradusies malu mednieku cilpā,» teic Māris.
Pēc pazemes gūsta saimnieks sunīti aizveda pie veterinārārsta, lai sapotē vitamīnus. Četrkājainajai ģimenes mīlulei ļoti gribējās ēst, viņa bija gatava notiesāt jebko. Pēc visa piedzīvotā taksenīte bija omulīga un mundra. Laikam vairs nebija cerējusi ieraudzīt saules gaismu. Tagad mīlule lec augstāk nekā pirms liktenīgā atgadījuma.
Māris pateicas lielajai palīgu komandai: SIA «Kvēle» direktoram Ģirtam Karpovičam, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Bauskas rajona nodaļas priekšniekam Rišardam Šakelam un Aigaram Sietiņam, zemes īpašniekam Aivaram Ilgavīžam, Jānim Kirkilam par betona zāģi, mežsargam Vairim Stūrim, kā arī Jānim Bitem par morālo atbalstu un visiem, kas dzīvoja līdzi.
«Ja mēs nebūtu paguvuši Riku atbrīvot pirmdien, tad viss darbs un arī suņa dzīvība būtu pagalam, jo otrdien caurule jau bija pilna ar ūdeni,» neslēpjot prieku, saka Māris.
