Suņu saimnieku nekaunīgā bezatbildība kļūst aizvien uzkrītošāka, tāpēc es atļaušos savu īgno nepatiku publiskot.
Suņu saimnieku nekaunīgā bezatbildība kļūst aizvien uzkrītošāka, tāpēc es atļaušos savu īgno nepatiku publiskot. Īsspalvaini, garspalvaini, strupastaini vai kuplastaini, teļa vai žurkas lielumā – visi savu saimnieku vienādi mīlēti sunīši, kuros īpašnieki diemžēl negrib vai nespēj saskatīt potenciālu biedu – dzīvnieku ar neaprēķināmu uzvedību un asiem zobiem. Mīluļiem netiek liegts nekas – vai tā būtu saimnieka apmīļošana ar lēcienu gultā, vai paspēlēšanās ar svešinieka drēbēm, kas tiek uztverts tikai kā jauns rotaļas elements. Suņu peldināšana upē, protams, arī tiek uzskatīta par pašsaprotamu lietu. Diemžēl man nav sevišķas patikas tikt «izglābtai» ar kāda ņūfaundlendieša palīdzību, kurā pamodušies neizskaidrojami instinkti.
Četrkājaino draugu turētāji neliekas traucēties un, pievēruši acis, gozējas saulē, it kā viss būtu labākajā kārtībā. Arī sunīšu izpriecas, ar purnu bakstot garāmgājēju plikos stilbus, tiek atstātas bez ievērības. Tas nekas, ka gājējs spēli nesaprot un nobālis vēro, vai tikai ar uzpurni neaizsargātie žokļi nepavērsies kodienam. Nekas, arī traģēdija ar Rīgas zēnu liftā, nespēj mainīt suņu solidarizēšanos pret uzpurņiem. Kāpēc gan satraukties? Bauskā jau neviens vēl nav suņa sakropļots, ko es pāragri uztraucos! Pagaidīsim, lai arī te kāda seju suns sabojā tiktāl, ka būtu nepieciešams diskutēt par uzpurņa derīgumu un suņu saimnieku atbildību.
Nedaudz īgna skolniecīte Bauskā
