Latvijas Kinoloģiskās federācijas suņu apmācību (dresūras) instruktoru sarakstā ir arī codiete INGŪNA MEDIŅA.
Latvijas Kinoloģiskās federācijas suņu apmācību (dresūras) instruktoru sarakstā ir arī codiete INGŪNA MEDIŅA. Abi ar vīru viņi ir agronomi, bet pašlaik savos «Stropiņos» šajā profesijā darbojas tikai kā pašdarbnieki. Ingūnas ziņā ir parasta lauku sievietes ikdiena – rūpes par ģimeni, dēliem, audžumeitu. Kur vēl govis, cūkas, vistas, truši, suņi, kaķi, pusdienas, veļa, trauki! Atpūsties Ingūna braucot uz Rīgu, bet ne uz ilgu laiku, jo viņa neciešot laiskošanos. Bet, lai spētu veikt to, kas gluži vienkārši ir nepieciešams, Ingūna atradusi sev nodarbošanos, kas sirdij tuva. Otrdienās un sestdienās viņa ar satiksmes autobusu brauc uz Bausku, kur stadionā vada suņu apmācību.
Kā šī aizraušanās sākās?
– Bērnība pagāja Rīgā, dzīvojām privātmājā Zolitūdē. Sētā vienmēr ieklīda kāds pamests suns vai kaķis, ko es ārstēju. Kādā 1. septembra rītā pamodos no bremžu kauciena. Pie mūsu mājas tika notriekts kārtējais suns. Es to kranci izdakterēju, viņš man «dauzoties» salauza kāju un aizmuka. Ar suņu puikām tā gadās, viņi nav uzticīgi.
Kad tikāt pie sava īstā suņa?
– Pabeidzu vidusskolu, sāku strādāt un krāju naudu. Vispirms nopirku televizoru un pēc tam – par 200 rubļiem – sanbernāru. Mājinieki sākumā drusku protestēja, bet vēlāk suni visi iemīļoja. Vedu viņu skolot uz divējādiem kursiem, pēc tam kinoloģisko kursu programmu apguvu pati. Kad apprecējos, pārcēlāmies uz laukiem. Deviņu gadu vecumā mūsu sanbernārs pārcēlās uz «laimīgākiem medību laukiem». Centrā dzīvojot, mums bija krancītis, skaists un gudrs. Tad vīrs izdomāja, ka vajadzētu labradora kucīti, pēc tam īru seteru. Vēlāk nopirkām kaukāzieti, ar ko šogad, 25. janvārī, Latvijas Kinoloģiskās federācijas izstādē guvām uzvaru.
Vai uzskatāt sevi par pacietīgu cilvēku?
– Nē, nepavisam, mājās reizēm eksplodēju ne par ko. Turpretim, ejot kopā ar suni pastaigāties, atpūšos, esmu mierīga. Bērnam nepaklausību grūtāk piedot, bet sunim to varu, tāpat kā pacietīgi un ilgi skaidrot, kamēr saprot no pusvārda. Gadās, protams, ka nākas meklēt veidu, kā dzīvnieku savaldīt, bet tad jāatceras, ka ar pavadu sist nekādā gadījumā nedrīkst, jāņem pātaga. Bet labāk jau iztikt bez varas izrādīšanas. Mīliet suni kā sevi un savu tuvāko – tāds ir mans ieteikums.
Jums Bauskā bijis daudz «audzēkņu»?
– No 1992. gada Bauskā esmu apmācījusi ap 60 suņu, no kuriem 23 bijuši bezsugas. Lai apgūtu pamatzināšanas, tam nav nozīmes, jo jāmāca katrs suns. Kad vēroju, kā saimnieki izved suni pastaigā, nav grūti noteikt, kurš kuru vada… Šo gadu laikā tikai viens no «audzēkņiem» man ir iekodis. Saimniece netika galā, sunim uzpurnis nebija uzlikts, un piegāju par tuvu. Protams, pati biju vainīga, bet jaukākais, ka nākamajā nodarbībā suns uz vēdera līda man klāt – atvainoties.
Nodarbībām ir īpaši labvēlīga sezona?
– Mācības notiek visu gadu bez pārtraukuma un jebkuros laika apstākļos. Sunim saimnieks vienmēr ir jāklausa un jāaizsargā. Var sākt mācīt jau no dažu mēnešu vecuma, bet tikpat labi to var darīt arī ar divus gadus vecu suni, ja vien tas nav ļoti «izlaists». Nodarbības sākot, vispirms sasveicinos nevis ar saimniekiem, bet gan ar suņiem, viņi paši «grib aprunāties». Suns parasti ļoti labi uztver cilvēka attieksmi pret sevi.
Cik ilgi sunim «skolā» jāmācās?
– Vislabāk, ja grupā ir septiņi līdz desmit suņi. Tie arī cits no cita mācās, tādā grupā ir vieglāk strādāt. Apmācību laiks ir desmit nedēļu, jāapmeklē 20 nodarbību, jānokārto eksāmens, lai iegūtu diplomu. Pamatzināšanu kursā sunim iemāca klausīt saimnieka pavēlēm – apsēsties, piecelties, neņemt neko no zemes, neņemt no sveša, neskriet projām no saimnieka. Nākamo – aizsardzības apmācības pakāpi – māca instruktore no Rīgas. Šie uzdevumi ir daudz sarežģītāki, sunim var iemācīt meklēt konkrētu pazudušu priekšmetu, kā uzvesties automašīnā, kā svešinieku nelaist pie stūres, atslēgām un daudz ko citu. Suņiem tāpat kā cilvēkiem ir atšķirīgi raksturi. Suņu puikas, piemēram, ir grūtāk mācīt nekā meitenes. Jāņem vērā, ka uz nodarbībām suni var vest tikai viens ģimenes loceklis nevis katru reizi cits. Nevajadzētu braukt uz nodarbību kopā ar bērniem, jo tas novērš suņa uzmanību, viņš sliktāk seko komandām.
Tātad suns nav tikai luteklītis vien.
– Protams, ka ne. Nereti dzirdēts, ka suns sakodis bērnu, pieaugušo. Kāpēc? Tāpēc, ka suņi netiek skoloti un dresēti. Cilvēki bieži rīkojas neapdomīgi, suns tiek nopirkts vai pieņemts, tomēr nereti pat šķirnes dzīvnieki tiek pamesti, klaiņo, slimo, cieš badu, kļūst nikni. Gluži tāpat suni nedrīkstētu uz mūžu «piekalt» pie ķēdes. Jāapzinās, ka tas ir ģimenes loceklis, kurš prasa draudzību, uzticību, rūpes. Sunim jādod vitamīni, jāpotē pret trakumsērgu, jāsargā no citām slimībām.
Ko varat teikt par pilsētnieku aizraušanos turēt lielus suņus dzīvokļos?
– Suns noņem stresu, reizēm tas piespiež kustēties pat slimiem cilvēkiem, kuri kopā ar suni trīs reizes dienā iziet laukā. Tomēr, ja kaut vai viens ģimenē negrib suni, to nevajag pirkt, citādi būs rīvēšanās un strīdēšanās. Suns ļoti labi jūt apkārtējo attieksmi. Mēs dzīvojam laukos, un, piemēram, man patīk, ka suņi ir līdzās, mēs runājamies, viņi iemācās kārtīgi uzvesties laukā un istabā.
Suņi laikam pirmie sajūt pavasari. Siltākās dienās viņi bariem vien skrien pa ielām. Kā izturēties, aci pret aci sastopoties ar šādu četrkājaini?
– Katram sunim un katram kaķim ir saimnieks un, ja tā – nedrīkstētu būt uz ielām šie klaiņotāju bari. Par to nav jāvaino dzīvnieki, bet gan cilvēki. Sastopoties ar svešu suni, jācenšas neizrādīt nemieru un bailes. Var apstāties, mēģināt izprast, ko suns darīs. Asas kustības suni uztrauc, nedrīkst bēgt, jo skrejošo suns centīsies noķert, domājot, ka tā ir rotaļa. Arī cieša acīs skatīšanās var tikt saprasta kā izaicinājums. Jāmēģina mierīgā balsī uzrunāt suni, aicināt doties mājās, meklēt mājas, saimnieku. Tomēr sapratne vienmēr ir atkarīga ne tikai no cilvēka, bet arī no suņa prāta, «izglītības» un viņa dzīves pieredzes. Suns, kurš jutis rūpes un mīlestību, pāri nedarīs, bet mo- cīts un pamests dzīvnieks var arī būt ļauns, jo pieradis par sevi cīnīties.
Uldis, Šeridana saimnieks: «Manā ģimenē šis ir pirmais suns, iegādājām to meitai, bet viņa ir aizņemta un nu iznāk, ka nodarbības ir manā ziņā. Suns katrā ziņā ir jāiemāca klausīt saimniekam, domāju, ka bez instruktores Ingūnas daudz ko nezinātu vai izdarītu nepareizi.»
Jānis, Loras saimnieks: ««Suņu skolā» pie Ingūnas mācās ne tikai Lora, bet arī es. Gribu, lai mans suns prastu uzvesties sabiedrībā kā nākas, tad viņu visur varēšu ņemt līdzi un nepatikšanu nebūs.»
Ingrīda, Lēras saimniece: «Ingūna prot lieliski saprasties ar suņiem, šajā ziņā viņa ir īstais cilvēks īstajā vietā ar pamatīgām zināšanām, pieredzi, reizē pacietīga, stingra un mīļa.»
