«Šūpoles Straumēnos bij tā vieta, kur savienojās visa Lieldienu jautrība. Te sanāca ne vien Straumēnu, bet arī kaimiņu ļaudis, un jau pa gabalu bij dzirdama vēja svilpšana un vicu čīkstēšana, kas sacēlās, šūpotājiem drāžoties no stāva augstuma lejup».
«Šūpoles Straumēnos bij tā vieta, kur savienojās visa Lieldienu jautrība. Te sanāca ne vien Straumēnu, bet arī kaimiņu ļaudis, un jau pa gabalu bij dzirdama vēja svilpšana un vicu čīkstēšana, kas sacēlās, šūpotājiem drāžoties no stāva augstuma lejup,» raksta Edvarts Virza poēmā «Straumēni».
Vai arī mūsdienās ir godā šūpošanās tradīcijas? To «Bauskas Dzīve» brauca lūkot pie rajona iedzīvotājiem.
Šūpotnes pēc svētkiem nenojauks
Vispirms «Bauskas Dzīves» auto piestāj pie kafejnīcas «Pitstop», kura izvietojusies maģistrāles «Via Baltica» malā Brunavas pagasta Grenctālē. Runāja, ka to atvērs tieši Lieldienās, pie tās slejas šūpoles. Kaut arī iecere atklāt kafejnīcu tieši šajā laikā dažādu nepieciešamo formalitāšu kārtošanas dēļ netiks realizēta, tomēr Juris Kudrjašovs, kafejnīcas «Pitstop» īpašnieks, kopā ar ģimeni un draugiem svētkus svinēs šeit, kur iecerēta pieturas vieta tālbraucējiem, garāmbraucējiem. arī vietējie varēs nobaudīt garšīgu mājas ēdienu.
Līdz šim J. Kudrjašovam nav bijis šūpotņu, tāpēc šai svētku rituāla daļai nav pievērsta pietiekama uzmanība. Zemnieku saimniecība «Kraujiņi» Ogres rajonā, kura salikusi kafejnīcas guļbūvi, pēc Jura lūguma darinājusi arī šūpules, lai atdzīvinātu senlatviešu tradīcijas un priecētu bērnus visu gadu. Tie mazuļi, kuriem šī nodarbe apniks, varēs nodoties rotaļām smilškastē.
J. Kudrjašovs uzsver, ka šogad Lieldienās šūposies pirmo reizi mūžā. Draugu un ģimenes pulkā izdomās, kas tiks šūpotājiem – olas vai alus –, kā arī, kuri šūposies pirmie – saimniece ar saimnieku, kā rakstīts vecās grāmatās, vai bērni.
Latvija kļūst par dzimteni
Juris stāsta, ka līgotnes darinātas no koka, lai saderētu kopā ar guļbūvi. Tās apvieno gan šūpošanās funkciju, gan kāpelēšanu, kura tik ļoti saista kustīgos bērneļus. Kaut arī Juris uz Latviju atbraucis no Sibīrijas, viņš uzsver, ka Latvija ir kļuvusi par viņa dzimteni, un šīs zemes tradīcijas tiek turētas godā un cieņā. To sekmējusi arī latviešu meitenes, brunavietes Initas, apņemšana par sievu.
Vecas paražas māca, ka līgotnes nedrīkstot atstāt pēc pavasara saulgriežiem, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti kāra Lieldienās, pēc tam izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu, kur šūpoties. Juris vēstī, ka labprāt kārtu šūpules kalnā, kā senči to darījuši, taču iegādāta zeme līdzenā vietā. Kafejnīcas īpašnieks neslēpj, ka vēlas, lai viss izdodas, jo uz spēles likta visa manta.
Bail no augstuma
Vēlēdami viņam veiksmi, dodamies dziļāk Brunavā, lai izzinātu vietējo šūpošanās tradīcijas. Ingrīda Rone dzīvo «Sausiņos», blakus Brunavas katoļu baznīcai. Viņa gan nešūpojas, jo esot bail no augstuma. «Man kļūst slikti,» neslēpj «Sausiņu» saimniece. I. Rone stāsta, ka Lieldienās nevarot iztikt bez baznīcā iešanas. Dievnams stalts stāv tepat, rokas stiepiena attālumā. «Svētdien pulksten 11 baznīcā būs dievkalpojums, to apmeklēsim,» noteic Ingrīda Rone. Viņas dzīvesbiedrs Edvīns sola mazbērniem izgatavot šūpoles, Lieldienās gan akurāt tās netapšot.
«Sausiņu» iemītnieki sūrojas, ka nevar pirtiņā pirms svētkiem ieiet, jo tajā ierīkota kūts, kad lopu ēka nodegusi. Pamazām tā tiek celta no jauna. Atvadāmies no «Sausiņiem», solot atbraukt tad, kad būs kūts un mazbērniem – vienkāršas šūpoles.
Pulcējas apkārtnes bērni
Redakcijas auto ieripo «Šņoru» pagalmā Ceraukstes pagastā. To iemītnieki Rudzrogas izveidojuši dzelzs šūpoles uz ūdensmucas pamatiem. Šāda ideja pirms trim gadiem iešāvusies galvā vecākajam dēlam Jānim. Sākumā tajās šūpojušies visi Rudzrogu bērni – Jānis, Edgars, Dace –, taču tad piemirsuši par tām un aizrāvušies ar motosportu, stāsta tēvs Māris Rudzroga. «Ciemiņi vispirms ierauga šūpoles un tad mūs,» smej Māris. Jānis un Edgars atzīst, ka viņiem vēl joprojām patīk šūpoties, aires izmēģināt nāk arī apkārtnes bērni. Nu gluži kā Jāņa Jaunsudrabiņa «Baltā grāmatā», kurā teikts – «lielās šūpoles bij mūsu apvidā aizvien tikai vienas».
Māris vēstī, ka netic Lieldienu ticējumiem, piemēram, ja šūposies, tad nekodīs odi. «Kā koda, tā kodīs,» smej ceraukstietis. «Pilsētniekiem Lieldienu izdarības šķiet kaut kas liels. Ja parkā tiek uzstādītas lielas šūpoles, kurās var izšūpoties, laukos tas nav nekāds brīnums. Mums svarīgāk Lieldienās ir aiziet uz baznīcu, esam luterāņi. Kad bērni bija mazi, «zaķumāte» krāsoja viņiem olas un slēpa,» stāsta Māris. Viņš iesaka aizbraukt pie viņa mātes Rasmas, kura piedzīvojusi šūpošanos kārtīgās līgotnēs. Tā arī darām.
Rīts, kad pati saule dejo
Piestājam pie baušķenieces Rasmas Rudzrogas mājas. Saimniece laipni mūs vedina dzīvoklītī.
«Mēs dzīvojām Bauskas apriņķa Kurmenes pagastā. Netālu no skolas atradās mājas «Spruntuļi», kurās bija kokos iekārtas milzīgas šūpoles. Tas bija 1943. gada pavasaris. Tik augstu un tādās līgotnēs vairs neesmu šūpojusies. Mums, bērniem, svarīgāka par visu Lieldienās bija izšūpošanās, izkliegšanās, meitām un puišiem amzierēšanās,» tā R. Rudzroga. Viņa teic, ka tagad attieksme pret Lieldienām viņai mainījusies. «Ja iesēstos šūpolēs, tās salauztu. Uzsvaru lieku uz Kristus augšāmcelšanos. Vienu gadu Lieldienu rītā bija dziļš sniegs. Kad devos uz luterāņu agro rīta dievkalpojumu, pulksten sešos sniegā vēl nebija nevienas pēdas,» atceras Rasma. Viņa uzsver, ka tagad svētki ir citādi, agrāk cilvēki priecājušies pie mazuma, jo pīrāgi cepti tikai svētkos.
Rasma Rudzroga teic, ka šūpošanās ir svarīga, to nav vis cilvēki izgudrojuši, bet gan noskatījušies dabā, kā labība, vējā šūpojoties, pamazām nobriest. Ir ticējums, ka Lieldienu rītā pati saule dejo un šūpojas. Ļaudis domāja, ka, atdarinot šādas kustības, viņi vairo auglības spēku. «Tur ir spēka moments. Manā bērnībā teica tā: «Augstu šūpoties, tālu lūkoties, tikai olas nesasist,» nosaka Rasma Rudzroga. Un mēs atvadāmies.
Priecīgas Lieldienas jums vēlot, DIĀNA EGLĪTE
***
Uzziņai
Šūpoles Latvijas novados tiek sauktas dažādi: šūpotnes, šūpules, līgotnes, līgačas, aires, eires, jaires.
Šūpošanās nozīme ir auglības veicināšana. Senāk latvieši ticēja: jo augstāk šūpojas, jo labāka raža, jo brangāki lopi.
Ticējumi
Lieldienās šūpojoties, šūpulim jāļauj lēnām nostāties, lai tā, lēni un līgojoties, nozied linu druva.
Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs.
Lieldienās vajag šūpoties, tad būs brangas aitas.
P. S. Izmantoti materiāli arī no interneta.
