«Esmu tipiska latviete,» stāsta Bauskas 1. vidusskolas skolotāja RASMA RIJNIECE.
«Esmu tipiska latviete,» stāsta Bauskas 1. vidusskolas skolotāja RASMA RIJNIECE. «Kopš jaunības ilgojos apceļot savu sapņu zemi – Norvēģiju. Domās tur esmu klīdusi vairākkārt kopā ar Sigrijas Unsetes un Knuta Hamsuna romānu varoņiem. Pagājušajā vasarā sapnim bija lemts piepildīties. Kopā ar rajona skolu vadītājiem jūlijā devos uz fjordu, ūdenskritumu un troļļu zemi.»
Oslo – tā vēl nav Norvēģija
Lai arī Oslo ir valsts galvaspilsēta, tomēr īsta Norvēģijas eksotika sākas, dodoties tālāk fjordos, rietumu virzienā no Oslo, uz kalniem un Atlantijas okeānu.
Bet arī Oslo ir ko apskatīt. Saistošākais, manuprāt, ir Vīgelanda parks. Tēlnieks strādājis vairākus gadus, līdz izveidojis daudzus desmitus skulpturālo grupu. Tās ir akmenī cirstas vai bronzā atlietas ļoti precīzas cilvēku figūras ar vairākus metrus augstu akmens dzīvības koku centrā. Kopš Tūrs Heijerdāls ir viesojies Latvijā, viņa muzejā daudzie eksponāti arī šķita tuvāki, personiskāki. Tomēr modernās pilsētas elpa Oslo arī ir jaušama, tāpēc ar nepacietību ceram uz ekskursijas turpinājumu, uz kalniem.
Kalniem ir īpatnēja smarža
Skarbā Norvēģijas daba ļauj labāk izprast tās zemes iedzīvotājus. Arī viņu tik ļoti izteikto savas zemes mīlestību un gādību par tās labklājību. Norvēģi ir apzinājušies tūrisma industrijas lomu valsts ekonomikā. Par tūristu ērtībām un arī iespējām naudas maciņu patukšot tiek domāts ik uz soļa.
Norvēģijā ir arī ļoti daudz kā, par ko nav jāmaksā. Tie ir kalni, ledāji un simtiem ūdenskritumu. Brigsdāles ledājs ar vareni draudošo majestātiskumu un ledus krāsainību, septiņas ūdenskritumu māsas vienā fjorda ezera malā un viens brālis pretējā. Bjaho kalns, no kura saules pielietā dienā skats paveras 200 kilometru tālu.
Jāiegūst troļļu labvēlība
Troļļu netrūkst Norvēģijas tirgus laukumos, ielās, tūristu bāzēs, kā arī kalnos. Lai ceļojums pa Norvēģiju būtu veiksmīgs, jāiegūst troļļu labvēlība.
Mūsu grupai šajā ziņā paveicās. Viens no motīviem noteikti bija arī lieliskais grupas vadītājs Uģis Brikmanis. Ar Uģa iniciatīvu un uzņēmību mums bija iespēja vērot Norvēģijas ainavas, dzirdēt Grīga mūziku, klausīties norvēģu sāgas un teikas, saistošus ceļojumu piedzīvojumus. Tāpat gribētos ticēt par mazo «kalnu saimnieku» labvēlīgo attieksmi arī Dansiba kalnā.
Kad pēc līkumošanas pa galvu reibinošu kalnu ceļu serpentīnu nonācām virsotnē, to klāja bieza, necaurredzama migla. Ne vairs skaisto ainavu, ne romantikas. Nekas cits neatlika, kā izlūgties troļļu labvēlību. Sākām dziedāt tautasdziesmas, iet rotaļās, iesaistījām savā pulkā arī dažus citzemju tūristus. Apmēram pēc pusstundas mākoņi pašķīrās, migla izklīda un mums pie kājām bija visa Norvēģija: fjordu ezers, ūdenskritumu ainava un sniega cepures kalnu gālēs.
