Tradīcija pakāpeniski aizdegt arvien vairāk sveču Adventes vainagā sākās 19. gadsimtā. Hamburgas mācītājs Johans Vičerns (1808–1881) vēlējās parādīt bāreņu nama iemītniekiem, kā pieaug gaisma, kad tuvojas Ziemsvētki.
Tradīcija pakāpeniski aizdegt arvien vairāk sveču Adventes vainagā sākās 19. gadsimtā. Hamburgas mācītājs Johans Vičerns (1808–1881) vēlējās parādīt bāreņu nama iemītniekiem, kā pieaug gaisma, kad tuvojas Ziemsvētki. Novietojis horizontāli koka riteni, viņš uz tā savietoja 24 sveces un, sākot ar 1. decembra priekšvakaru, katru vakaru svētbrīdī iededza vēl vienu sveci. Bāreņu nama iemītnieki sāka izpušķot riteni ar egļu skujām.
Drīz vien šo Adventes simbolu pamanīja arī citur. Mūžzaļiem augiem greznotais aplis kļuva par Adventes vainagu. Daudzo sveču vietā palika četras – katrai Adventes nedēļai paredzēja vienu. Dažviet mēdz balto vidū ielikt vienu sarkanu, tā paredzēta trešajai Adventes svētdienai, jo tās introits vēstī: “Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties! Tas Kungs ir tuvu.” (Fil. 4:4, 5b) 19. gadsimta beigās tas jau bija pazīstams visur Vācijā, bet līdz Pirmajam pasaules karam gandrīz visā luteriskajā Eiropā. 1922. gadā pirmo reizi tas parādījās arī Romas Katoļu baznīcā.
Interesanti, ka arī cits Adventes un Ziemsvētku simbols, kas pazīstams visā pasaulē – Hernhūtes zvaigzne –, izveidots bāreņu namā, lai arī pilnīgi citā laikā un vietā – Brāļu draudzes zēnu internātā Niski pilsētā Saksijā 19. gadsimta sākumā.
No Rīgas Jaunās Sv. Ģertrūdes ev. lut. draudzes izdevuma
