Jaunietei, kura rakstījusi šo vēstuli, ir skaists un rets vārds – Airisa. Viņai 22 gadi. Vārdi, ko Airisa vēlējusies pateikt mammai, uzticēti redakcijai.
Jaunietei, kura rakstījusi šo vēstuli, ir skaists un rets vārds – Airisa. Viņai 22 gadi. Vārdi, ko Airisa vēlējusies pateikt mammai, uzticēti redakcijai.
Rakstītāja pašlaik jau atrodas tālu no Latvijas. Vienā no Eiropas valstīm kādā fabrikā viņa turpina strādāt vienkāršu darbu, par ko labi maksā, salīdzinot ar līdzīgu nodarbi Latvijā. Airisa ārzemēs atgriezusies pret vecāku gribu. Viņi, cik spējuši, atbalstījuši meitas studijas, bet Airisa no augstskolas aizgājusi pēc 3. kursa. Jauniete sapratusi, ka izvēlējusies profesiju, kura viņu pilnīgi neinteresē. Ar vecākiem izrunāties pirms aizbraukšanas neesot bijis iespējams.
Mīļo mammuk un papu, zinu, ka jūs pašlaik jūtaties gan sarūgtināti, gan ļoti dusmīgi uz mani, bet centīšos izskaidrot, kāpēc es nepaliku mājās. Pavisam īsi sakot, es negribu atkārtot jūsu dzīvi mūsu mazajā miestā, kur cits cita logā, katlā un makā lūr.
Es nespēju noskatīties, kā tu, mammuk, esi sabeigusi veselību, saraustīdama dienu starp darbu skolā, govīm un cūkām kūtī, vagām dārzā. Tu tikai nespēj pati sev atzīties, ka no tā visa esi pārgurusi vai gluži slima.
Kļuva skumji, kad atvēru tavu skapi un ieraudzīju, ka kleita un jaciņa, ko atvedu tev dāvanā uz Ziemsvētkiem, joprojām nav pat izsaiņotas, jo tu tās taupi. Man gribējās raudāt, kad klausījos, cik priecīgi tu stāstīji par peldkostīmu, ko par 50 santīmiem esi nopirkusi «humpalās» un ko varēs pietaupīt, kad brauksi uz Jūrmalu. Bet tu jau nekad turp neaizbrauksi, mīļo mammuk, jo tu esi govij pie astes piesieta. Es redzēju tās grāmatas, ko tu esi salikusi kaudzītē, lai izlasītu, bet vakaros iesnaudies pie televizora jau ap «Panorāmas» laiku. Man žēl tevis, mammuk, bet es tev palīdzēt nespēju.
Mīļo tēt, es jau kopš bērnības zinu, tik ļoti gaidītā dēla vietā piedzimu es un tu uz mammu par to gandrīz vai apvainojies. Mehāniski tu esi darījis visu, ko varēji, manā labā. Taču ne vairāk, tev nekad nav bijis laika ar mani pat parunāties, jo arī tu esi savos dzelžos un lauku darbos līdz ausīm un vēl dziļāk. Manuprāt, tu esi arī aizmirsis, ka mamma, sieviete tev līdzās ir tava sieva, kurai vajadzētu būt tuvākajam cilvēkam. Neesmu dzirdējusi, ka tu būtu ar viņu pārmijis kaut vai vārdu vairāk par tirgu, naudu, mēsliem, kāpostiem un aršanu.
Zinu, daudzi tagad sacīs, ka es esmu slikta meita vecākiem. Nepateicīga. Taču man gribas dzīvot citādāk, un tas nenozīmē bez darba vai negodīgi. Arī es strādāju, domāju, ka drīz arī mācīšos valstī, kurā esmu apmetusies. Man šeit ir draugs, un, iespējams, mēs paliksim kopā. Es gribu dzīvot labāk un pavisam noteikti citādāk nekā jūs, mani mīļie mammuk un tēt! Ja nepieciešams, izlūdzos piedošanu par šo vēlēšanos.
Jūsu meita Airisa
P. S. Rakstītāja lūgusi publicēt viņas īsto vārdu, jo pēc tā vecāki viņu pazīšot. Šo vēlmi arī izpildām un ceram, ka šī vēstule vedinās uz pārdomām arī dažas citas ģimenes.
