Atvainojos, ka skaisto Zemgales pilsētu Bausku apsveicu svētkos ar mazu nokavēšanos. Es dzīvoju Rīgas rajona Carnikavas pagastā, bet bērnība un skolas gadi pagājuši Bauskas rajonā.
Atvainojos, ka skaisto Zemgales pilsētu Bausku apsveicu svētkos ar mazu nokavēšanos. Es dzīvoju Rīgas rajona Carnikavas pagastā, bet bērnība un skolas gadi pagājuši Bauskas rajonā. Pamatskolu beidzu 1951. gadā vēl Rundāles pilī, tāpēc man šī puse ir mīļa un esmu veltījusi tai dzeju, kuru nosūtu jums, cienījamā redakcija. Es ļoti priecātos, ja to varētu izlasīt arī mani bijušie novadnieki.
MANA SENČU ZEME
Ai, Zemgale, tu mīļā, tu mana
senču zeme,
Cik daudz pa tevi staigāts un
cik daudz izzināts!
Tur mani skolas gadi un jauno
dienu laiks,
Tur, bieži atgriežoties, priekā
staro vaigs.
Tur Bauska, Rundāle, Svitene
ar Lielupi kopā saistās,
Un varenie Rundāles ozoli
man vienmēr atmiņā laistās.
Kad vasaras pilnbriedā
viļņojas druvas,
Vēlos tur atgriezties, lai sirdij
ir guvums.
Zem simtgadu kokiem vecajā
parkā
Senā Kaucminde meža
klusumā snauž.
Pāri laukiem lejā pie Lielupes
Klusā Bornsminde savus
nākotnes sapņus auž.
Pie Lielupes atrodas Mežotne
skaistā,
Tā laipni lūdz atpūsties viesus
un draugus.
Te atbrauc gan tie, kurus
bērnība saista,
Gan arī tie, kas to mīl un redz
augam.
Tur Zemgales līdzenumā stalta
un cēla,
Kā līgava balta, bikla un lēna
Stāv barokā celta Rundāles pils,
Rastrelli radītais – brīnišķais
stils.
Netālu ir māja, ko vectēvs reiz
cēla,
Tur mana dzimta reiz plauka
un zēla.
Šī māja nav tukša, bet ļaužu
nav daudz,
Tos dzimtas asinsbalss atpakaļ
sauc.
Tur vasaras rītos agri es cēlos,
No dabas un saules spēku sev
smēlos.
Pa rasoto zāli gribētu skriet un
skriet,
Bet kur nu vairs aizskriet, jo
gadi iet un iet…
Tur Sudmaļu kapos, kur
vienmēr ir kluss,
Dzirnezera krastā mani senči
tur dus.
Ar ziediem un svecēm tur
ciemos eju,
Jo arī viņiem es veltu šo dzeju.
Ar sirsnīgu cieņu un laba vēlējumiem – R. VELVIČA