Laikam jau nevarēšu pateikt labāk par Ziedoni Purvu dzejolī «Veltījums skolai».
Laikam jau nevarēšu pateikt labāk par Ziedoni Purvu dzejolī “Veltījums skolai”:
“Nāks daudzi gadi. Nāks un atkal aizies,
Pret jaunām tālēm aicinās ik rīts.
Bet, mīļā skola, tavu ceļamaizi
Mēs paņemsim uz visu mūžu līdz.”
Ikdienas steigā ik pa brīdim neviļus apjaut, ka dari darbu vai rīkojies tā, kā mācīts skolā. Veicot ikdienišķus vai darbam nepieciešamus pierakstus, aprēķinus, pat neapzinies, ka vienu vai otru burtu velc un matemātisko darbību pildi tā, kā pirms daudziem gadiem mācījusi pirmā skolotāja.
Ikreiz, kad man nākas šīs iemaņas izmantot, atceros skolu, savu pirmo skolotāju Astrīdu Valdi, kura lika lasīšanas, rakstīšanas un rēķināšanas prasmju pamatus. Atceros Marutu Gāži (Lagzdiņu), kura mani, bērnu bez īpašām sportiskām dotībām, rosināja uz daudzām fiziskām aktivitātēm. Joprojām brīnos, ka, būdama augumā mazākā starp līdzaudžiem, skolotājas vadībā esmu trenējusies basketbolā.
Bieži atceros oktobrēnu, pionieru laikus, kas sniedza iemaņas sabiedriskajā darbā. Mūsu pionieru vadītājas Līgas Mucenieces (Bukšas) vadībā skolas pionieru dzīve bija bezgala interesanta – pasākumi, tikšanās ar savdabīgiem cilvēkiem, sava pienākuma apzināšanās, atbildība par paveikto un nepaveikto, patstāvības un organizatorisko prasmju attīstība. Neaizmirstamākais šī laika notikums – iespēja būt Vissavienības pionieru nometnē “Arteks”.
Atmiņā palicis skolotājas Leontīnes Brūzītes darba stils. Tas bija vērtējams dažādi, taču, pateicoties viņai, bioloģija kļuva par manu aizraušanos un profesiju. Bioloģijas kabinets bija īpašs – kā ziemas dārzs, kur katrs augs tika saudzēts un kopts, katrs pāridarītājs bargi sodīts. Tieši šī kabineta – “oāzes” – man vēlākos gados trūka visvairāk.
Vēl gribu pieminēt skolotājas Ināru Graudiņu, Viju Cerusu, Kersti Meneku, kas katra citādi, bet visas ar lielu aizrautību atklāja mums literatūras pasauli un rakstītā vārda burvību. Ar vislielāko pateicību atceros skolēnu ne visai mīlēto obligātās literatūras lasīšanas sistēmu, jo tās dēļ iepazinu daudzus vērtīgus literāros darbus.
Varētu atcerēties vēl un vēl. Arī angļu valodas skolotāju Melitu Bebri, kas svešvalodu mums augstā līmenī mācīja laikā, kad tās apguve bija visai teorētiska. Savukārt Irēna Slesare-Koluža iepazīstināja ar krievu literatūras šedevriem, Ina Līne aizraujoši stāstīja par pasaules mākslas un kultūras vērtībām, Juris Arājs veidoja mīlestību uz deju. Šie un citi skolotāji atstājuši neizdzēšamas pēdas manā dzīvē. Tā ir ceļamaize, kuru es patiešām paņēmu līdzi uz visu mūžu.
