Man prieks par mums visiem – par «Bauskas Dzīves» lasītājiem un šīs avīzes veidotājiem, par mūsu radiem, draugiem, kaimiņiem.
Man prieks par mums visiem – par «Bauskas Dzīves» lasītājiem un šīs avīzes veidotājiem, par mūsu radiem, draugiem, kaimiņiem. Par mums, kuri esam šaubījušies un šaubīsimies, bet izšķirīgā brīdī spējam «savākties». Man prieks, ka tauta šajā valstī ir gudrāka par tās Saeimu un valdību. Gudrāka, ne viltīgāka. Bet mani arī māc neizpratne, kā tik gudra tauta varēja ievēlēt šādu Saeimu?…
Tauta tieši 20. septembrī koncentrējās dūrītē, domājot katrs par savu nākotni, bet visvairāk gan par valsti kopumā. Toties Saeimas deputāti tieši 20. septembrī izgāzās kā veca sēta, domājot tikai paši par sevi. Pārliecinātais kristietis Ēriks Jēkabsons atrada «vispiemērotāko» brīdi, kad nākt klajā ar paziņojumiem par valdības nestabilitāti, šantāžām un intrigām. Un tad sākās – replikas atradās gan Tautas partijas A. Kalvītim, gan TB/LNNK J. Straumem un vēl citiem. Politologs J. Ikstens to visu trāpīgi nosauca par bērnudārza vakara spēlītēm. No lielā nesmukuma cienīgi ar humoru un ironiju prata iziet Valsts prezidente, teikdama, ka latvieši jau tāda teātra mīlētāja tauta ir, bez drāmas neiztikt. Krievi izceļas ar savu plašo dvēseli, latvieši – ar dramatisko dvēseli.
Priecājoties par Latvijas iedzīvotāju lēmumu, Vaira Vīķe-Freiberga gan arī uzsvēra, ka jau rīt visiem valsts iedzīvotājiem, īpaši uzņēmējiem un pašvaldību darbiniekiem, būtu jāķeras pie darba, lai dzīve kļūtu labāka. «Bauskas Dzīves» lasītāj, es un Tu taču ne reizi vien esam dzirdējuši, ka siers par brīvu ir tikai pelei slazdā, un apzināmies to.
Vairāki man pazīstami cilvēki Bauskā otrā rītā pēc referenduma savos mobilajos telefonos saņēmuši šādu īsziņu: «Esam satriekti par referenduma rezultātiem. Nopietni apsveram iespēju pārcelties uz Pleskavas apgabalu. Nevēlos, lai mani bērni uzaug starp buržujiem.» Izskatās laikam pēc joka. Bet, ja kāds tā domā nopietni, vai tas būtu tik slikts paziņojums? Droši vien, ka daudziem labāk gribētos bērnus audzināt «starp Krievijas proletariātu». Galu galā – katrs taču atpūšas, kā māk un grib.
Nu nevēlas Daugavpils, negrib Rēzekne, Ludza un Krāslava Eiropas Savienību, nerunāsim caur puķēm, skaidri redzams, ka daļa krievu negrib Latviju Eiropas Savienībā. Sarunās Bauskas vēlēšanu komisijā tās locekle Sarmīte Ābelniece gan ļoti precīzi piebilda – bet krievi taču var sūdzēties Eiropas cilvēktiesību tiesā, tikai pateicoties Eiropai un tās ieviestajām pamatbrīvībām un pamattiesībām! Ne jau Krievija radījusi šo institūciju.
Codes vēlēšanu iecirknī sastaptais «Fotomika» darbinieks esot nobalsojis normāli. Kā tas ir normāli? Nu par, protams, un viņš atklāj: «Patiesībā ilgu laiku domāju, ka balsošu pret. Izšķīros pēdējās divās dienās. Mani, tāpat kā grupu «F.L.Y.», ietekmēja prezidente. Es tā klausījos un domāju līdzi, un sapratu, ka Freibergai tomēr taisnība, jābalso par. Daudzi viņai uzticējušies. Ja mums ies slikti, lai tad viņa saturas!»
Mans dēls no rīta, pirms doties balsot, spodrināja kurpes un purpināja: «Šo 20. septembra rītu varbūt atcerēšos pēc desmit gadiem. Šodien man vēl ir kurpes, ko tīrīt, pēc desmit gadiem pat to varbūt nebūs. Tad nu gan atcerēšos…»
Tas viss it kā pa jokam, ar ironiju izteikts, bet dziļākajā būtībā parāda arī mūsu šaubas. Taču tikai roboti nešaubās, vai, kā gudra vēsturniece teic, – totalitāra režīma tautas nedomā un nešaubās. Tomēr vēlreiz aicinu atcerēties par to sieru pelēm. Tad vilšanās nebūs.
