Aplis sargā. Sapņu ķērājus vienmēr gatavoja apaļus un izmantoja lokanas klūdziņas. Ķērāju rotāja ar pērlītēm, jo tā ir smalka lieta.
Aplis sargā. Sapņu ķērājus vienmēr gatavoja apaļus un izmantoja lokanas klūdziņas. Ķērāju rotāja ar pērlītēm, jo tā ir smalka lieta. Sapņus taču nevar notvert ar slotaskātu.
Kam bija sapņu ķērājs, tas redzēja labus sapņus. Vismaz ticēja, ka tā notiks. Piepildās tikai tās lietas, kam tu tici.
Vakar es redzēju aizlidojam gulbjus. Viņi bija pieci un laidās ļoti zemu. Es dzirdēju gulbju spārnus švīkstam. Tā skaņa manī radīja neizskaidrojamas skumjas. Ne jau par rudeni, bet par putniem. Es domāju par aizlidošanu. Kas notiks, ja kāds no gulbjiem ceļā saslims un viņam pietrūks spēka?
Lapas krīt kā sniegs. Nu jau sabirušas lielas kaudzes. Man ļoti gribas tajās izvārtīties kā sunītim vai kaķēnam. Lapas rūgti smaržo. Kaudzes aizvedīs un sadedzinās. Tad smaržos dūmi, bet pavisam citādāk.
Mēness pie debesīm kā bumba. Tas neļauj man aizmigt, tāpēc aizvelku aizkarus. Mēnesi vairs neredzu, bet zinu, ka viņš spīd. Varbūt piecelties un uztaisīt sapņu ķērāju? Bet man tik ļoti negribas atgriezties nomodā. Labāk mēģināšu piesaukt sapņu burvi, taču nezinu īstos vārdus. Droši vien jādomā labas domas par aizejošo dienu. Tās kļūst līdzīgas dūnu segai – siltas, siltas. Tikai no rīta saprotu, ka sen esmu aizmigusi, jo kā gan citādi var pamosties?
LAURA
