Jānis Zemtautis izlaiduma valsi klausījies čekas cietumā.
Latvijas simtgades stāstus veido tās iedzīvotāju likteņi. Viens no šādiem cilvēkiem ir svitenieks Jānis Zemtautis. Savu pilsonisko nostāju viņš paudis ne tikai dažādos saietos, bet vairākkārt arī «Bauskas Dzīves» slejās. Nav iespējams izklāstīt visu 85 dzīves gados pieredzēto, tādēļ sarunā ar vairs ne jauno, bet garā un savā pārliecībā ļoti možo kungu centos noskaidrot, kur viņā radusies dziļā Latvijas mīlestība, patriotisms, arī godprātīga attieksme pret darbu. Personības iepazīšanu sāku ar tradicionālo jautājumu par pirmajiem spilgtākajiem bērnības iespaidiem.
– Netiku vecākiem pavaicājis, kāds bija 1. marts 1932. gadā, kad es nācu pasaulē. Pirmās atmiņas saistās ar 1935. gadu, kad uz Svitenes pagasta Maizīšu mājām vilka telefonu. Atceros, ka līdzās stabiem bija salikti stiepļu ruļļi. Es iekāpu vienā tādā iekšā, sapinos un sāku raudāt. Tad viens no meistariem pienāca un atbrīvoja mani no pinekļiem. Pārstāju raudāt, projām nemuku, bet skatījos, kā vīri rosās tālāk.
Vēl atceros, kā rudeņos, kad izkūla labību, visā mājā gultas maisos mainīja salmus. Vecos izbēra, maisu kārtīgi izkratīja un piebāza ar svaigiem, tikko kultiem kviešu salmiem. Mums bija tāda liela, metru augsta koka baļļa. Mamma mani tajā iecēla, nomazgāja, izcēla ārā, noslaucīja, uzvilka tīru kreklu un tad aiznesa uz gultiņu. Vēl tagad varu atsaukt atmiņā tās sajūtas – es tāds silts, tīrs guļu mīkstos linu palagos uz svaigi piebāzta kviešu salmu maisa. Tas bija manas bērnības vismīļākais un vismīkstākais «dormeo».
Astoņus savas dzīves gadus aizvadījāt neatkarīgā Latvijā. Vai šajā laikā jūsos iemājoja patriotiskās noskaņas?
– Nezinu, vai to var saukt par kādu īpašu patriotisku audzināšanu. Taču atmiņā palicis gadījums, kad kopā ar tēva brāli, kurš bija skolotājs Jelgavā, aizbraucām uz Rīgu. Bijām pie Brīvības pieminekļa. Vienos dienā noskatījāmies, kā mainās godasardze. Puiši – staltu stāju, stingru soli, ieročus droši rokās satvēruši. Tas bija iespaidīgs skats.
Izstaigājām Brāļu kapus, tad kaut kur tuvumā kioskā dzērām limonādi. No kapiem man spilgti atmiņā palikusi košu flokšu rinda. Tā bija gara ziedoša līnija pašā centrā no Mūžīgās uguns līdz Mātes Latvijas tēlam. Toreiz, puika būdams, šo ziedu rindu īpaši nenovērtēju. Tas skats spilgti uzausa atmiņā daudz vēlāk, kad, jau no lēģeriem atgriezies, aizbraucu uz Brāļu kapiem un tur… visa vidējā rinda pilna ar apbedījumiem. Eju un lasu uz plāksnītēm – viens krievisks uzvārds, otrs, varoņi, pulkveži, krustiņa vietā zvaigznīte. Pilna kādreizējo košo puķu rinda ar «atbrīvotājiem». Tas bija tā sāpīgi.
Taču trakākais, ko tur pamanīju pirms pāris gadiem. Tās plāksnes ar uzrakstiem krievu valodā noņemtas un to vietā uzliktas jaunas. Zvaigznes vietā iekalts krustiņš, krieviski rakstītā vārda «poļitruks» vietā lasu «politiskās daļas vadītājs», nevis Fjodors, bet Teodors. Dzīvos krievus valdība nespēj integrēt, tad vismaz nodara to lietu ar mirušajiem. Tā ir tāda nekaunīga vēstures viltošana. Nāk skolēni uz Brāļu kapiem, lasa šos uzrakstus latviešu valodā un patiesību tā arī neuzzina.
Puikas bērnībā strauji iebrāzās vieni okupanti, tos nomainīja otri. Karš, vāciešu aiziešana un atkal krievu ienākšana. Vērienīgi notikumi. Kāda bija to loma jūsu dzīvē?
– Puikas, protams, karu uztvēra citādāk nekā pieaugušie, atšķirība arī, kā par to varu spriest tagad. Atceros, tas bija tad, kad krievi atgriezās 1944. gada vasarā. Viņi nāca no Šķībā kroga puses pa lielceļu, gara rinda. Vezumi tur bija, viss, kas karam piedien. Mēs ar brāli Gunāru skatāmies – pēkšņi vācu lidmašīnas parādās zemu debesīs un nāk krieviem virsū. Mēs jau sapratām, ka metīs bumbas, bet tak interesē, kas tagad būs. Ielecam grāvi, noguļamies augšpēdus un skatāmies. Atveras vienai lidmašīnai lūka un krīt laukā piecas bumbas. Tad bija tāds grāviens! Zeme un dūmi pa gaisu. Kad viss norima, skats uz krievu kolonnu bija briesmīgs. Viena bumba bija uzkritusi kaimiņu mājās uz malkas šķūņa. Tur bija liela bedre.
Ziniet, teikšu tagad tā – mana latviskā pārliecība, mana Latvijas valsts apziņa, ja tā var teikt, varbūt pat nacionālās jūtas īpaši spilgti veidojās vācu okupācijas laikā.
Varējām dzīvot diezgan latviski. Skolā skanēja «Dievs, svētī Latviju!», bija ticības mācības stundas. Mums stāstīja par neatkarīgo valsti pirms krievu okupācijas. Tajā laikā manī veidojās patriotisma jūtas, lepnums par vairs neesošu valsti.
Kad pirmo reizi ienāca krievi, mums lielus gabalus zemes atņēma. Tad ienāca vācieši un atņemto atdeva. Otrreiz kad krievi nāca, tad atkal zemi ņēma nost, bet nodokļus cēla tikai augšā. Un visi tie krievi nosmulētos zābakos, kas nāca iekšā! Un tā rupjā lamāšanās! Skolā rīkoja militārās mācības. Uztaisījām no koka šautenes, nokrāsojām, ar tām lika soļot, dziedāt viņu dziesmas. Un nemitīgi lamuvārdi. Tas viss pamazām savēlās tādās kā protesta emocijās, kurām reiz vajadzēja izpausties.
Kādi bija jūsu lielie «noziegumi», par kuriem tikāt represēts?
– Kas nu tur liels. Kā puikas mācējām, tā darbojāmies. Kaut kādas proklamācijas taisījām. Reiz pie skolas Rīgas ielā, kur tagad Bauskas pamatskola, pie kolonnām pielīmējām Ulmaņa bildi. Nu tādi tie mūsu, kā jūs sakāt, «noziegumi» bija. Mums toreiz šķita, ka tādā veidā mēs parādīsim «atbrīvotājiem», ka neesam vis aizmirsuši, ka bija tāda Latvijas valsts, kas tajā valdīja un kā cilvēki dzīvoja.
1949. gada pavasarī, kad Ķirbaksalā bija pilns ar mašīnām, jutām, ka būs atkal izvešanas. Cilvēki arī tā pa kluso runāja. Mēs, gribēdami brīdināt, izlīmējām aicinājumus piesargāties. Pamazām viss krājās.
Vecāki dzīvoja Svitenes pagastā, jūs mācījāties skolā Bauskā. Viņi zināja par šīm jūsu aktivitātēm?
– Protams, ka nezināja.
Ja būtu zinājuši, varbūt censtos atturēt?
– Nezinu, ko viņi būtu darījuši. Gan jau aizrādītu, kaut ko pamācītu. Diezin vai ko varētu aizliegt. Tāpat jau mums čeka sekoja. Man patiesi šķiet, ka mūsu vidū bija arī kāds nodevējs. Viena puiša «nejaušā» nokļūšana slimnīcā tieši izvešanu laikā, vēl citas dīvainas sakritības ļauj tā domāt.
Un tad čekas pacietības mērs bija pilns?
– Tas bija 1950. gada 22. jūnijā. Dzīvoju kopā ar klasesbiedru Arnoldu istabiņā Pasta ielā. Bijām saposušies, lai dotos uz savu izlaidumu. Ienāca viens milicis un lika iet līdzi. Mūs ielika cietumā, kas atradās otrā pusē ielai, pretī skolai. Vakarā dzirdējām, kā skolā skan izlaiduma balles mūzika, bet mēs guļam uz koka lāviņām, palikuši zem galvas baltas čības, cenšamies aizmirsties, taču izlaiduma valša melodijas atnāk pie mums kopā ar neziņu, kas notiks tālāk.
Ko jūs domājāt tajā brīdī?
– Ko nu tur daudz domāsi. Ja esi s… līdz ausīm, tad nečivini. Bet mēs jau pirms tam čivinājām, ne par sevi domādami, bet par Latviju, kura bija mēslos iemīta un mūsu acu priekšā postīta. Tagad var teikt, ko tādi pusaudži saprot. Mēs sapratām, jo visu savām acīm redzējām.
Kad bija tiesa, man jau bija 19 gadu. Baltijas kara apgabala tribunālā Rīgā mani pēc 58. panta notiesāja uz 25 gadiem par dzimtenes nodevību ar izsūtījumu. Apmēram gads aizritēja Rīgā, čekas pagrabos. Tad septiņus gadus kalpoju Vorkutas ogļu raktuvēs un tad vēl politieslodzīto nometnē Mordovijā.
Bija 1965. gada 22. jūnijs, mans vidusskolas izlaiduma datums, kad izgāju pa lēģera vārtiem. Kabatā bija 145 rubļi, kurus 14 gadu laikā biju nopelnījis. Vēl man iedeva biļeti līdz galapunktam, līdz Bauskai.
Svitenes pagasta «Maizītēs» ienācu tieši Jāņu dienā. Tēvs nāca pa celiņu pretī, māte stāvēja pie lieveņa. Es atgriezos mājās pēc 15 gadiem.
Šie jūsu «grēki» skāra arī vecākus?
– Jā, gan mana, gan brāļa rīcība bija iemesls, lai arī vecākus 1951. gadā izsūtītu. Toreiz vecākiem piesprieda piecus gadus. Kad 1953. gadā nomira Staļins, mazos sodus pakļāva amnestijai un vecāki varēja drīz vien atgriezties mājās.
Ko varai netīkamu bija sadarījis brālis?
– Brālis Gunārs okupācijas varai bija daudz «kaitīgāks» nekā es. Viņš bija students, gudrs, inteliģents jauns cilvēks. Lai arī viņa «noziegumi» nebija nekādi dižie, viņam piesprieda nāves sodu. Tāda gluži vienkārši bija okupantu politika – iznīcināt gudrākos prātus. Vecākiem daudz kas tika slēpts: viņa nogalināšanas laiks, vieta, kur brālis apbedīts. Tas viss joprojām nav zināms. Tieši tādēļ pie meža stūra ceļa malā, kas ved uz tēva mājām, ir piemiņas akmens un karoga mastā vienmēr plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Mana brāļa un visu citu nomocīto latviešu piemiņai.
Tēva, varbūt mātes balsī nedzirdējāt pārmetumu, ka ar savu rīcību esat arī viņu dzīves sapostījis?
– Nekad, nevienā brīdī nevienu pārmetumu no viņiem neesmu dzirdējis.
Kā pašam tagad, no laika distances raugoties, šķiet, vai vajadzēja tolaik tā rīkoties?
– Tagad jau var visādi domāt. Tolaik es domāju un darīju tā. Tāds bija mans liktenis – piedzimt un dzīvot svešu varu, okupantu laikā. Atkārtošos, ja nebūtu pa starpu vācu laika, iespējams, man kā puikam smadzenes tiktu «izskalotas» un es būtu pataisīts par īstu padomju cilvēku. Kā paradoksu varu minēt faktu, ka savu gribasspēku, apņēmību es mācījos no krievu rakstnieka Nikolaja Ostrovska romāna «Kā rūdījās tērauds». Tas pierāda tikai to, ka pusaudžiem, jauniešiem visos laikos nepieciešami paraugi, ideāli, kuriem līdzināties. Nav nozīmes politiskajiem uzstādījumiem vai kam citam. Ja ir spēcīgs, uzrunājošs darbs, tad tas var atstāt iespaidu uz visu mūžu. Par to vajadzētu domāt šodienas skolās – ko lasa mūsu skolēni, no kā viņi var mācīties.
Ko jums izsaka vārdkopa «Latvijas simtgade»?
– Domās izeju cauri visiem tiem laika posmiem, kurus mana Latvija pārdzīvojusi. Varu jau teikt, ka esmu daļa no Latvijas likteņa. Kāds tas man bijis, tādu arī es veidoju savas valsts simtgades stāstu. Svarīgi ir saprast, ka mums, skaitliski nelielai tautai, ir sava valsts. Ja nebūtu 1918. gadā tāda Latvijas valsts nodibināta, mēs te šodien diezin vai sēdētu un kā divi latvieši sarunātos.
