Tēva un vectēva, 1905. gadā dzimušā Eduarda Hegenbarta, kapavietu šopavasar uz Francijas pilsētu Lionu meklēt bija devušies dēls Edvīns Hegenbarts seniors un mazmeita Inta Baltgalve.
Tēva un vectēva, 1905. gadā dzimušā Eduarda Hegenbarta, kapavietu šopavasar uz Francijas pilsētu Lionu meklēt bija devušies dēls Edvīns Hegenbarts seniors un mazmeita Inta Baltgalve.
Baidoties no izsūtījuma, neatgriežas Latvijā
«Tēvu pēdējo reizi redzēju 1944. gadā. Viņš bija vācietis un dienēja leģionā. Atgriežoties dzimtajā pusē, tēvam draudēja izsūtījums uz Sibīriju, tāpēc viņš nepārnāca. Tagad to zinu, bet toreiz, kad no tēva nekādas ziņas nesaņēmām, es un māte domājām, ka tētis kritis karā,» stāstīja E. Hegenbarts.
«Mans vectēvs bija profesionāls armijas virsnieks. Dienējis arī Latvijas armijā,» piebilda Inta.
«Ar Sarkanā Krusta palīdzību tēvs mūs sameklēja 1955. gadā. Tad no Jelgavas mēs jau bijām pārcēlušies uz Bausku. Sarakstījāmies visu laiku. Tēvs nomira 1969. gadā un ar citu tautiešu gādību tika apglabāts tur – Lionā,» skaidroja Edvīns.
Nodarbojas ar sīkuzņēmējdarbību
«No vectēva paziņām esam uzzinājuši, ka viņš bijis rosīgs un apsviedīgs, nauda viņam turējusies. Nodarbojies ar dažādu veidu sīkuzņēmējdarbību, kas nesusi ienākumus. Lionas latviešu rīkotos pasākumos viņš bijis lustīgs un darbīgs. Eduards Hegenbarts svešumā nebija nodibinājis ģimeni,» stāstīja Inta.
«Saviem bērniem nekad īpaši neesmu slēpis, kas bijis viņu vectēvs. Bērni visu zināja. Arī esot tālumā, viņš bija mūsu ģimenes loceklis. Vecākiem es biju vienīgais bērns. Cik atceros, tēvs vienmēr bija ļoti prasīgs, par palaidnībām man tika arī sods. Tā saprotama lieta. Bet bija lietas, kas man bērnībā ļoti nepatika un ko nekādi nevarēju pieņemt. Piemēram, man dikti manierīgi bija jāmācās ēst pie galda, ar vairākiem ēdamrīkiem. Vēl tagad atceros, ka man neļāva čāpstināt,» tā Edvīns.
Vectēvam bija jauka aizraušanās – viņam patika izšūt sedziņas un paklājus. Viņa darinājumi tiešām ir apbrīnas vērti, sacīja Inta.
«Vectēva kapa meklējumos mums ļoti palīdzēja Lionā dzīvojošais latviešu rakstnieks Andrejs Krūmiņš, grāmatas «Trimdas zeme Francija» autors. Pašlaik domājam, ka būtu prātīgi pārapbedīt vectēvu Latvijā. Esam gandarīti, – mums izdevās īstenot ieceri, kas bija «briedusi» jau vairāku gadu garumā,» sacīja Inta un Edvīns.
