Šonedēļ atgriezos no atvaļinājuma. Kaut arī biju prom tikai divas nedēļas, izjutu nesteidzīgo brīvdienu garšu.
Šonedēļ atgriezos no atvaļinājuma. Kaut arī biju prom tikai divas nedēļas, izjutu nesteidzīgo brīvdienu garšu. Iejutos vienatnē, izbaudīju divvientulību, kopā ar ģimeni un draugiem Zvejnieksvētkos viesojos Kurzemē. Cik tā ir skaista un mīļa!
Ir svētīgi izkrist no steidzīgā ikdienas ritma, lai sajustu laika lēno un neapturamo plūdumu. Lai ieraudzītu sevi – kāda esmu kļuvusi kopš pēdējā starpbrīža, vai tāda sev patīku? Lai pārdomātu pieredzēto, kurp eju, vai tas ir tas, ko patiešām vēlos. Varbūt esmu maldījusies, iespējams, radušies jauni mērķi.
Tā kā esmu jau ceturtajā gadu desmitā, varu redzēt pašas izaugsmi, izvērtēt uzkrāto pieredzi, salīdzināt, kā mainījusies apkārtne un ļaudis. Diemžēl vairāku no viņiem vairs nav šajā saulē. Ar daudziem gāju kopā vien mazu ceļa gabaliņu. Mēdz teikt, ka noteiktā brīdī satiekam vajadzīgos cilvēkus. Mums kopā jāiegūst jauna pieredze, jāmācās citam no cita un jāsniedz vai jāsaņem atbalsts.
Interesanti vērtēt, kā spriedu 18, 25 un 30 gadu vecumā, kā mainījies vērtību saraksts. Vēl mācos sadzīvot ar sevi, pieņemt un pareizajā brīdī saudzēt vai rīkoties pretēji. Tas ir nebeidzams darbs, jo piekrītu teicienam, ka ikkatram jāsāk vispirms ar sevi. Jo cilvēks ir drosmīgāks ieskatīties sevī, jo lielāka iespēja ietekmēt notiekošo. Jo vairāk ļaužu to dara, jo iespaidīgāks labums. Tā jau nav tālu līdz pasaules mainīšanai!
Kad esmu mierā ar sevi, spēju pieņemt citus. Kad pareizi novērtēju pašas spējas, ilgtermiņā iegūstu. Vēl daudz jāstrādā ar sevi. Cenšos, bet ne vienmēr sanāk. Bieži iedvesmo darbā satiktie cilvēki. Pieskāriens viņu gaitām, rūpēm un dzīvei dod stimulu labiem darbiem.
