Pirms dažām dienām uz redakciju piezvanīja kāds lasītājs un izteica komplimentus sētniekiem un dienestiem, kas Bauskā gādā par ielu un trotuāru tīrību.
Pirms dažām dienām uz redakciju piezvanīja kāds lasītājs un izteica komplimentus sētniekiem un dienestiem, kas Bauskā gādā par ielu un trotuāru tīrību. Viņš strādājot Rīgā, kur, ziemai sākoties, «neesot dzīves ne gājējiem, ne autobraucējiem».
Iedzīvotāji visbiežāk zvana, lai informētu par dažādām negācijām, tādēļ laba ziņa vienmēr šķiet negaidīta. Pilsētas sētnieki patiešām ir ļoti čakli. Kad Jaungada brīvdienās atkusnis mijās ar pamatīgu sasalumu, neviens trotuārs nepārvērtās par ledus kalnu. Tikpat rūpīgi pilsētā tika tīrītas arī brauktuves.
Sarunas noslēgumā lasītājs atgādināja: «Ne jau viss pie mums ir slikti. Vajadzētu vairāk runāt par pozitīvām lietām. Ikvienam būs prieks censties, ja viņš biežāk dzirdēs labus vārdus.»
Pievienojoties sacītajam, arī man radās vēlēšanās dalīties domās par Ziemassvētku laika iespaidiem mūsu pilsētā. Tik simpātisks un korekts Rātslaukuma un galveno ielu noformējums kā pagājušā gada nogalē Bauskā jau sen nav bijis. Tradicionālā egle un spuldzīšu virtenes tomēr izskatījās citādāk, nekā ierasts. Bija ļoti daudz gaismas, tāpēc uz ielām beidzot varēja justies droši. Labi, ka nav attaisnojusies iepriekšējo gadu iecere pilsētas galvenajā laukumā rīkot Ziemassvētku tirdziņu, to pārvēršot par «lupatu» un kastroļu brīvdabas pārdotavu.
Šim nolūkam pilsētā pietiek vietas citur. Rīdzinieki acīmredzot domāja citādāk, tāpēc Doma laukums līdz pat Vecgada vakaram atgādināja bezgaumīgu tirgus parodiju. Visur bija saslietas ar lāčādām, desu virtenēm, rūķu cepurēm apkarinātas koka mājeles. Uzmācīgu troksni radīja angliski dziedātais «Zvaniņš skan», kas mijās ar saldsērīgiem latviešu šlāgeriem. Citkārt mājīgais laukums bija kļuvis par amerikāņu un austrumnieku popkultūras elementu vissliktāko kombināciju. Atgriežoties Bauskā, pārņēma patīkama un viegla sajūta. Gandarījums, ka esam spējuši no tā visa izvairīties.
Man ir prieks arī par pilsētas uzņēmumu un tirgotavu īpašniekiem, kuri, neviena nemudināti, bija centušies baušķeniekiem radīt svētku noskaņu. Pilsētas Dome viņu veikumu vērtēs skatlogu noformējumu ikgadējā konkursā, bet tas nav galvenais. Daudz svarīgāka ir vēlēšanās dzīvot sakārtotā un humānā vidē. Varbūt mums tas tīri labi izdotos, ja kalendārā būtu vairāk svētku?
