Šoreiz politiski represēto kluba «Rēta» kopā sanākšana iegadījās 6. janvārī, Zvaigznes dienā. Tikšanās Bauskas tautas namā bija gadu mijas noskaņās ar Ziemassvētku akcentu.
Šoreiz politiski represēto kluba “Rēta” kopā sanākšana iegadījās 6. janvārī, Zvaigznes dienā. Tikšanās Bauskas tautas namā bija gadu mijas noskaņās ar Ziemassvētku akcentu.
Kaut gan jaunajam gājumam jāsākas cerīgi, ar prieku, “Rētas” priekšsēdētājs Jānis Puriņš veselības un citas laimes vēlējumus noslēdza ar klusuma brīdi, godinot viņā saulē aizgājušos. Arī bijušo, visu cienīto vadītāju Vasiliju Smoliju, kuru 7. janvārī būtu sveikuši kārtējā dzimšanas dienā… Pagājušajā gadā zemes klēpī guldīti seši kluba dalībnieki… Piemiņas brīdi akcentēja mazā vijolniece Kelija Macpane ar “Klusa nakts, svēta nakts”.
Pirms tika pildītas kafijas vai tējas tases un nogaršotas “Vecpilsētas” maizītes, skarba likteņa skartos uzrunāja Domes priekšsēdētāja Ārija Gaile. Jūsu vidū vienmēr jūtos labi, viņa sacīja un vēlēja būt stipriem.
Ciemos bija atbraukusi starptautiskā projekta “Socrates Grundtvig2” vadītāja Vija Muižniece, lai pāris stundu būtu kopā ar cilvēkiem, kurus iepazinusi kopīgos izbraukumos, nodarbībās, kas vedinājušas uz atklātību un sprēgājošu domu apmaiņu. Viņa atgādināja, ka projekta noslēguma nodarbība notiks 16. janvārī.
Pragmatiskie, “datorizētie” skolas bērni vairs netic ne rūķīšiem, ne Ziemassvētku vecītim.
Vecļaudis vēl ir saglabājuši teiksmainās izjūtas, tāpat kā ticību Kristus bērniņa piedzimšanai “katru gad’ no jauna”. Saņemot rūķīšu sarūpētas svētku paciņas, katram bija vēl no skolas laikiem prātā paturēta tautasdziesma vai dzejas rindas.
Juris Reiznieks ir pārliecināts, ka ikvienā cilvēkā ir kaut kas no bērna. Un viņš atcerējās pirms daudziem gadiem iemācīto “Balts sniedziņš snieg uz skujiņām”. Ēriks Burka citēja paša sacerētas rindas: “Sirds – tā jau ir gaisma, sirds – tā jau ir saule.” Kārlis Štrauss stāstīja leģendu, ko pats piedzīvojis. Skarbajos kara un Latvijas posta gados kabatā vienmēr nēsājis Svētos Rakstus, un Kristus vārds viņu glābis viskritiskākās situācijās. Aizkustinošas bija Ausmas Saukumas atmiņas par pirmajiem Ziemassvētkiem Sibīrijā 1949. gadā.
Alisei Kaklēnai vīrs gājis bojā Vorkutas nometnē, viena meita nomirusi, otra kaut kur Krievijā… Palikusi viena, viņa visvairāk pārdzīvo, ka acu vainas dēļ vairs nevar lasīt grāmatas. Nupat 80 gadu jubileju nosvinējusi Ausma Krampīte, acis gandrīz neko vairs nerādot, bet ļoti gribējies būt kopā ar likteņa biedriem. Tāpat kā tiem vairāk nekā piecdesmit domubiedriem, kurus 6. janvāra pēcpusdienā pulcēja Ziemassvētku brīnums un gadu mija.
Noslēgumam Veltas Vanagas vēlējums visiem: “Dievs ar mums, līdz atkal tiksimies!”
