Esam iekšā Svētkos līdz ausīm.
Esam iekšā Svētkos līdz ausīm. Lai cik bieži un cik svarīgos pasākumos būtu uzstājies pašdarbnieks, lai cik pieredzējis viņš būtu, Dziesmu un deju svētki ir kaut kas īpašs. Tās ir pavisam citas emocijas.
Sākot jau ar lielo svētku gājienu, kā tas ir šogad. Tu ej pa Vecrīgu, gar Brīvības pieminekli, tūkstošu acu un sveicienu pavadīts. Un jau šajā brīdī jūties kā kaut kā liela un nozīmīga līdzdalībnieks un sastāvdaļa. Tevi sveic gan valsts vadītāji, gan rīdzinieki, arī Latvijas ciemiņi no tuvākām un tālākām zemēm. Visa Latvija ir saplūdusi Rīgā ar tautastērpu krāšņumu un dažādību. Iespējams, šī ir vienīgā reize, kad novadu un tērpu dažādību var ieraudzīt un novērtēt vienkopus un lepoties ar to.
Vislielākās emocijas, protams, ir kopējo koncertu laikā, bet jau mēģinājumos, dziedot kopkorī vai uzejot uz laukuma ar simtiem citu dejotāju, izjūtas ir īpašas. Un grūti spriest, kurš jūt lielāku saviļņojumu, – skatītāji vai dalībnieki. Droši vien katram tas ir citādāk, bet emocijas ir abpusējas, tās stiprina enerģētiski, un tāpēc šie svētki ir tik nozīmīgi. Šķiet, gaiss ir šīs noskaņas piesātināts.
Dalībniekiem gan neizdodas būt klāt visos sarīkojumos, kuros gribētos būt, bet, domāju, svētku izjūtu tas nemazina. Mēs izdzīvojam Svētkus un novēlam arī citiem Latvijas iedzīvotājiem tos izjust kaut nedaudz un vismaz šajās dienās saprast, ka Dziesmu un deju svētki ir kaut kas īpašs, tāds, ar ko mēs atšķiramies no daudzām pasaules tautām.
