Svētku sajūtu, prieku un piepildījumu radām katrs pats un mūsu attieksme. Īpaši svarīgi to saprast un īstenot tad, kad gadu kļūst aizvien vairāk un viss tā kā sācis apnikt un garlaikot.
Latviskie Līgo un Jāņi pagājuši. Kā pavadījām? Draudzene stāstīja, kādu neparastu ugunskuru šoreiz viņas brālis izveidojis – pagales krautas kā režģis kārtām un dedzinātas no augšas uz leju, nevis kā ierasts, kad uguns šķilta apakšā. Interesantāk un ar piedzīvojumu.
Tā kā Latvijā daudzas apmeklējumu vietas 23. un 24. jūnijā slēgtas, dāmu grupiņā braucu pie igauņiem līgot – tur gan Otepes tramplīna tornis atvērts, gan Munameģa skatu platforma pieejama, gan Tartu muzeji strādāja, kaut arī igauņi svin vasaras saulgriežus un valstī tāpat ir brīvdienas.
Igaunijā vasaras saulgriežus sauc par «Jaanipäev», kas nozīmē – Svētā Jāņa diena. Taču šos svētkus igauņi atzīmējuši vēl krietni pirms kristietības. Arī igauņiem ir tradīcija dedzināt ugunskurus un dzert alu. Ieklīdām šādās svinībās gleznainā vietā Tartu, Rādi muižas parkā. Koncerts, karuseļi, atrakcijas bērniem, liels ugunskurs tiek iedegts ap deviņiem vakarā. Svinētāju pūlī pamanāma tikai viena sieviete tautastērpā, bet vainagus nevienā galvā neredz.
Mēs gan pa ceļam saplūcām jāņuzāles un Tartuviesnīcas numuriņā čakli sapinām vainagus, slinkākā gatavu vainadziņu Valmieras ceļa malā nopirka. Droši vien apteksne viesnīcā otrā dienā brīnījās un pukojās – pilns atkritumu grozs ar «sienu» un zāļu un puķu pabiras vēl uz grīdas… Toties šādu piedzīvojumu mēs vēl ilgi atcerēsimies.
Daudzus latviešus sastapām Munameģī, bet ar vainadziņu galvā gan bijām vienīgās. Tautieši mūsu latvisko lepnumu novērtēja, paužot nožēlu, ka pašiem tas prātā nav ienācis. Ja ar ceļu kvalitāti nevaram lepoties, jo igaunīšiem tie ir krietni labāki, tad leposimies kaut ar noturīgiem svētku rituāliem un tradīcijām, ko tikai paši varam kopt un saglabāt nākamajām paaudzēm!
