Sestdien, 20. augustā, Bauskas novada Mežotnes pagasta Līgo dārzā tika svinēta Mežotnes pamatskolas 135 gadu jubileja. Uz svinīgo sarīkojumu pulcējās absolventi, bijušie un esošie skolas pedagogi un tehniskie darbinieki.
Salidojuma dalībnieki atminējās iepriekšējo kopā sanākšanu pirms pieciem gadiem, kad 130 gadu jubileja tika svinēta Mežotnes pilī. Šoreiz svinības izvērtās par ļoti sirsnīgu, absolventus un pedagogus vienojošu pasākumu.
Pirmā skola Mežotnē atvērta pirms 135 gadiem, kad, vietējo iedzīvotāju mudināts, firsts Līvens Mežotnes bērniem uzbūvējis skolu. Vairākums mācībām paredzēto ēku gadu gaitā ir nojauktas, spridzinātas, pārbūvētas, mainījušies arī izglītības iestādes nosaukumi, bet skola Mežotnes pagastā ir saglabājusies.
Dzied skolas himnu
Sarīkojumu ar priecīgām zvanu skaņām ievadīja Mežotnes pamatskolas direktore Daina Lapkovska un izglītības iestādes pedagogi. Skolas kolektīvu svētkos sveica Bauskas novada domes izglītības, kultūras un sporta lietu komitejas vadītāja Inita Nagņibeda un izglītības nodaļas metodiķe Olita Vulāne.
Ar skanīgām dziesmām visus priecēja Mežotnes pamatskolas audzēknes un mūzikas skolotāja Linda Rozalinska. Svinīgā sarīkojuma noslēgumā sanākušie vienojās kopīgā dziesmā – pirmo reizi skanēja skolas himna, kuras vārdu autore ir mūžībā aizgājusī mežotniece Ināra Druva, melodiju sacerējusi L. Rozalinska.
Svinīgās daļas izskaņā absolventi, bijušie un esošie darbinieki devās uz netālu esošo Mežotnes pamatskolu. Pedagogus uz īpašu pieņemšanu ciemos aicināja direktore Daina Lapkovska, bija skatāma skolas vēsturei veltīta izstāde – fotoalbumi, daudz dažādu bilžu un rakstu. Informātikas skolotāja Dagnija Černaja bija sagatavojusi videoprezentāciju ar 300 fotogrāfijām. Apskatījuši skolu, svētku dalībnieki pulcējās Līgo dārzā, tika iekurts ugunskurs, sanākušie dalījās atmiņās un izlocīja kājas ballē.
Īstas ērģeles
Pasākuma dalībnieki savos stāstos par Mežotnes skolu pāršķirstīja vēstures lappuses, tika pieminēts arī Otrais pasaules karš. Īpaši aizkustinošas bija absolventes Dzidras Andreikas pierakstītās atmiņas, ko lasīja bijušais direktors, sporta un mājturības pasniedzējs Vladimirs Iļjins.
Izrādās, ka 1942. – 1944. gadā izglītības iestāde, tolaik saukta par Mežotnes tautskolu, atradusies jaunā trīsstāvu ēkā. Nama trešajā stāvā bijusi pagasta zāle. Katru nedēļu visi skolēni pulcējušies ēkas otrajā stāvā, tur notikušas lūgšanas, doti svinīgie solījumi. Bijušas arī ērģeles, tās spēlējis skolas direktors. Bērni jutuši bijību pret pedagogiem. Ierasts sods bijusi stāvēšana kaktā. Mācību iestādei bijis internāts upes otrā krastā. Pāri Lielupei cēlis vīrs uzvārdā Skanis. Skolā darbojies stīgu orķestris, direktors spēlējis čellu. Vienīgais transports bijis zirgs, ar ko pedagogi braukuši uz sapulcēm Bauskā.
Minēto ēku 1944. gadā saspridzināja. Vēlāk mācības notika divās lauku mājās, veco skolu atjaunoja 1958. gadā, taču no trīsstāvu ēkas palika vien divi stāvi.
Divas plūsmas
Padomju gados Mežotnē bijusi divplūsmu – krievu un latviešu – skola. Tāpēc arī salidojumā ik pa brīdim skanēja krievu valoda, taču pedagogu atmiņas liecināja, ka visi audzēkņi bijuši draudzīgi.
«Kad te ierados, skola atradās lauka vidū. Kā pilsētniece nevarēju saprast, no kurienes šeit ieradīsies bērni, kas te mācīsies. Biju šokā, pat raudāju. Skolotāja Natālija Šaršņeva mani mierināja, teikdama: «Neuztraucies, bērni būs!»,» atcerējās matemātikas un fizikas skolotāja Valentīna Sarapa. Viņa priecājās, salidojumā satiekot bijušos skolēnus. Pedagoģe atcerējās, ka agrāk meklēta sadarbība ar citām republikām, mūsdienās šī tradīcija turpinās – izglītības iestāde cenšas sadarboties ar citu Eiropas Savienības valstu skolām.
«Savulaik te mācīju latviešu valodu. Gāja visādi, ģimenes toreiz daudz ceļoja, Mežotnē ieradās atbraucēji no dažādām pusēm. Bija moldāvu skolēns, kurš neprata krieviski, arī viņam bija jāiemāca latviešu valoda. Taču Mežotnē pavadītie gadi man ir mīļi,» atzina skolotāja Ārija Vasariņa.
Ideju ģeneratore
Daudz jaunu pedagogu skolā ienāca pagājušā gadsimta 80. gadu beigās. Vienā gadā darba gaitas te sāka Ruta Trakima, Eva Dravante, Nellija Vēvere, Viktorija Drozdovska, Tatjana Marčenkova, Ēriks Liepa un Valerijs Jurčonoks. «Mana darba audzinātāja bija skolotāja Natālija Šaršņeva. Viņa bija skolas «smagākā artilērija». Pedagoģe katru rītu jau pie autobusu pieturas man prasīja uzrādīt stundu plānus un konspektus. Un tagad to daru es,» stāstīja Ruta Trakima. Interesanti bijis strādāt kopā ar pedagoģi Viju Paulovsku, kas bijusi traku ideju ģeneratore – viss kolektīvs spēlējis teātri un gatavojis interesantas dāvanas.
Pedagoģe Lauma Kronberga Mežotnes skolā pavadījusi 20 gadus, te strādāts no 1972. līdz 1992. gadam. «Šurp nākot, daudz atcerējos. Vēroju pilskalnu, kur devāmies ekskursijās, skatījos uz parku, kur kopā ar bērniem braucām ar ragaviņām un grābām lapas,» stāstīja sirmā kundze.
Četras deju grupas
«Esmu vienīgā absolvente, kas atgriezusies skolā strādāt un te arī palikusi. Savulaik te strādāja arī Ingrīda Punka, taču nu jau vairākus gadus viņa darbojas citās jomās,» stāstu par skolu sāka Elga Ziediņa, angļu un latviešu valodas skolotāja, deju kopas vadītāja. Viņa atceras – kopš spērusi kāju skolā, tā dejojusi. Vispirms pie Ilgas Kļavas, tad Pētera Millera un Veltas Rumbas. Atgriezusies skolā, pati sākusi strādāt ar dejotājiem. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Mežotnes skolā bijuši pat četri deju kolektīvi.
Skolai pārceļoties uz jaunu ēku 1995. gadā, radies daudz labu ideju, rīkoti interesanti pasākumi, reizēm pat gana draiski. «Spēlējām teātri. Mūzikas jomā bija problēmas, un visus pasākumus piepildījām ar teātra izrādēm. Teātra svētkos skolas pagalmā katra klase kaut ko izrādīja. Lugas «Maija un Paija» iestudējumā zēni spēlēja meiteņu lomas, meitenes – puišu,» stāstīja Ā. Vasariņa.
Stāža ziņā visjaunākā skolotāja Mežotnes pamatskolā ir bibliotekāre un latviešu valodas pedagoģe Gita Graudiņa. «Kādreiz bijām pielipuši pie grāmatām, mūs nevarēja atraut, tagad bērni pielipuši telefoniem,» secināja bibliotekāre. Taču viņa atzina, ka grāmatas skolā ir galvenais zināšanu avots.
