Ārā rej suns. Četrdesmit pāru kirzas zābaku dun apkārt mājai. Kāds sit pie durvīm, arī pie rūtīm sit.
Ārā rej suns. Četrdesmit pāru kirzas zābaku dun apkārt mājai. Kāds sit pie durvīm, arī pie rūtīm sit.
Ir 1949. gada 25. marta rīts, pulkstenis trīs. Vēl tagad atmiņā skan pavēles krievu mēlē: «Celties, ģērbties un līdzi mums nākt!» Sākam ģērbties, bet neklausa rokas, tikai viena doma, ka tuvākajā mežā uz mūžu tiks izbeigtas mokas. Ne drēbes, ne mantas, nekas netiek ņemts, jo mirušiem – kam tās. Mājlopi, izdzirduši svešas balsis, izdod sirdi plosošas skaņas. Tie ir pirmie signāli Latvijas zemniecības iznīcībai.
Pagalmā paspējam mājas sargu suni palaist no ķēdes. Birst asaras mums un sunim arī.
Šī drausmīgā nakts… Vai atausīs rīts? Vai redzēsim Latviju un mūsu mīļās dzimtās vietas? Kā lopus mūs sadzen un satriec pa nārām ar simtiem vagonu vilcienā garā. Tikai tagad var nojaust, ka ausma vēl būs, bet debesu puse tā nebūs vairs mūsu.
Aust asarains rīts. Pāri Urāliem ešelons brauc, tūkstošiem latviešu nicinot. Šņukst klusītēm mātes un satrauktie bērni raud. Kas dziedēs rētas, latviešu sirdīs kas vaid? Kā pabaros bērnus, no aukstuma pasargāt spēs… Ir jāvar, ir jātic, jo esam latvieši mēs!
Man toreiz bija 22 gadi. Šī nakts pārvilka strīpu maniem jaunības sapņiem, bija jāsāk viss no nulles. Cīņa par izdzīvošanu, par latvietības saglabāšanu un stipra ticība, kas arī mums palīdzēja izdzīvot, atgriezties dzimtenē. Žēl, ka mūsu tēvam bija jāpaliek Sibīrijā uz visiem laikiem, tāpat kā daudziem veciem un slimiem cilvēkiem. Tāda bija dzīves īstenība, ko no atmiņas nespēs izdzēst nekas un nekad, piedot to var, bet aizmirst – nekad.
M. SUPE, politiski represētais Saulainē
