Īsi pirms Līgo skata uz skatuves uznāk Zāra un pasniedz Ābramam tēju, ko rekvizitore jau labu laiku pirms tam ir nolikusi aizkulisēs uz rekvizītiem paredzētā galda kopā ar citām Silmaču lietām – pīpēm, lupatiņām, pankūkām, vīna pudelēm, cigāriem.
Īsi pirms Līgo skata uz skatuves uznāk Zāra un pasniedz Ābramam tēju, ko rekvizitore jau labu laiku pirms tam ir nolikusi aizkulisēs uz rekvizītiem paredzētā galda kopā ar citām Silmaču lietām – pīpēm, lupatiņām, pankūkām, vīna pudelēm, cigāriem, koka toverīšiem, māla krūzītēm utt. Nereti – garām skrejošie un skatuves prožektoros sakarsušie kolēģi, slāpes remdinādami, iekampj pa malkam no mana saldā dzēriena. Tādējādi bieži vien Zāra, rokām drebot, spiesta Ābramam pasniegt pustukšu glāzi, kurā tēju knapi var samanīt. Bet reiz, kādā divpadsmitajā vai trīspadsmitajā izrādē pēc kārtas, kad visiem jau manāms spēku izsīkums un, nav ko slēpt, arī neliels apnikums, asus pārdzīvojumus mīlošie kolēģi nolēma «atdzīvināt» pagurušo izrādi. Kā to izdarīt? Nu, protams, izstrādājot kādu joku ar partneri. Šoreiz tas biju es. Labi zinādami, ka alkoholu nelietoju, viņi manu tējas glāzi bija piepildījuši ar… konjaku, turklāt šoreiz tā bija pilna līdz malām. No zāles brūnganais šķidrums izskatās tāpat kā tēja, bet apmaisot skaidri jūtams tīkamais un pazīstamais aromāts… To, ka kaut kas nav kārtībā, sapratu vēl glāzi nesaņēmis, jo, pametot acis aizkulisēs, pamanīju, ka pēkšņi tās ir pilnas ar kolēģiem, kas tupus, rāpus un stāvus centās ieņemt labākās vietas, lai redzētu manu reakciju. Bet lieta tāda, ka pēc Blaumaņa Ābrams tēju nemaz pats nedzer, bet gan apmaisījis to atdod Dūdaram. Tā arī notika un Dūdars – Rolands Zagorskis – tīkami noguldzināja pāris malkus, teikdams – kaut vienmēr tā būtu! Kulisēs sēdošo skatītāju sejas gan pastiepās garākas, jo viņu gaidītais nenotika, tomēr zināmu «asumu» izrādei tas tomēr deva.
Z. NEIMANIS, atturībnieks gandrīz 30 gadu (No «Silmaču» avīzes)
