Zinātnieka un tulkotāja Sergeja Cebakovska meitai Nadjai, 9. klases skolniecei, Skaistkalnē patīk. Te viņa bauda dabas neskartību, iespēju dzīvot bez civilizācijas labumiem: televīzijas, interneta.
Zinātnieka un tulkotāja Sergeja Cebakovska meitai Nadjai, 9. klases skolniecei, Skaistkalnē patīk. Te viņa bauda dabas neskartību, iespēju dzīvot bez civilizācijas labumiem: televīzijas, interneta. Maskavas jauniete savas prasmes jau apliecinājusi, veidojot vāka zīmējumu tēva tulkotai Imanuela Veļikovska grāmatai «Pasaules sadursmēs».
Krievijas pilsonis Sergejs Cebakovskis uzskata, ka Nadežda pēc gadiem novērtēs viņam Skaistkalnē piederošos īpašumus, vairāk nekā 20 hektāru zemes, mežus, tāpēc viņš no tiem nesteidz šķirties. «Varētu te dabūt divsimt latu par hektāru, bet tā taču ir smieklīgi maza cena,» lēš S. Cebakovskis. «Es zinu, kāda pasaulē ir vērtība zemei, tāpēc neforsēju ar pārdošanu. Ceru, ka meita, varbūt mazbērni, tikai ar laiku spēs aptvert šo īpašumu patieso vērtību.»
Dzērves tepat mežā sasaucas savā starpā. Šķiet, viņu balsis miglā tīto klusumu pāršķeļ kā milzu ērģeļu taures. Pāris simt metru no mājas celtniecības aktivitātes izvērsuši bebri. Kad dienā daži automobiļi pabrauc garām, tas šejieniešiem jau ir notikums.
Virs vairāku miljonu pilsētas klājas pelēka, necaurredzama dūmu kārta. Mediķi iesaka uzturēties dzīvokļos vai arī, dodoties ārā, aizklāt muti ar marli. Sešās joslās saspringusī automašīnu straume gaida luksofora acī zaļo starta signālu, lai rēkdama trauktos tālāk. Motoru rēkoņa šķiet tikai tāds nieks salīdzinājumā ar avārijas vai valdības dienestu automobiļu spalgajām sirēnām.
Divi pretmeti, kas varbūt arī nedaudz pārspīlēti, tomēr raksturo maskavieša Sergeja Cebakovska šīs vasaras izjūtas. Jau ilgus gadus rakstnieks un tulkotājs no Maskavas trīs mēnešus (ilgākam laikam viņam neizsniedz vīzu) pavada savas tantes mājās Skaistkalnes pagastā. Viņa tēvs Pirmā pasaules kara sākumā devās bēgļu gaitās uz Krieviju un tikai 1941. gada 1. jūlijā atgriezās dzimtenē. Ciemošanās bija paredzēta nepilnu mēnesi, bet, sākoties karam, tā izstiepās triju gadu garumā.
Tikai 1944. gada novembrī Sergejs kopā ar vecākiem, pusotru mēnesi braukdams vilcienā cauri kara izpostītai Krievijai, atgriezās dzimtajā Maskavā. Tomēr trīs bērnībā Latvijā pavadītie gadi spējuši laist stipras saknes šajā zemē visam mūžam.
Jūs ļoti labi runājat latviski!
– Trīs gadus te mācījos skolā, labi apguvu latviešu valodu, Maskavā studēju angļu, franču valodu. Piecdesmito gadu vidū kultūras dienu laikā Maskavā sastapos ar latviešu rakstniekiem, iepazināmies. Tolaik bija pieprasījums pēc latviešu autoru darbu tulkotājiem. Mans pirmais krieviski tulkotais darbs bija Ēvalda Vilka stāsts. Krievu lasītājiem esmu radījis iespēju iepazīt Žaņa Grīvas, Gunāra Priedes, Dagnijas Zigmontes, Aivara Kalves, arī Zigmunda Skujiņa darbus. Padomju laikā latviešu literatūra Krievijā bija pieprasīta, arī izdevniecības plānos tika noteikts gadā izdot trīs četrus latviešu rakstnieku darbus.
Tagad viss ir izputējis. Rakstnieku savienības nams Maskavā izsaimniekots, tā laika izdevniecības slēgtas, arī manas draudzības saites pairušas.
Vai arī Maskavā tagad jaušama garīgo vērtību degradācija?
– Vai to var saukt par degradēšanos, nezinu. Vērtības gan mainījušās. Pazīstu vairākus agrāko laiku atzītus rakstniekus, kas tagad piedāvā primitīvus, savam intelektam neatbilstošus pakalpojumus, piemēram, pēc pasūtījuma izvadā tortes.
Vai jūs arī vairs netulkojat latviešu autoru darbus krieviski?
– Es to varu darīt, bet kas šīs grāmatas izdos? Lasītāji varbūt atrastos, bet ne tik daudz, lai izdevējs nopelnītu.
Nesen, būdams Maskavā, tomēr redzēju gadiem tik pierastu ainu – cilvēki brauc metro un lasa.
– Ne tik daudz kā agrāk. Un ko viņi lasa? Tagad visi kā traki uz krustvārdu mīklu risināšanu. Modē ir arī kabatas formāta detektīvromāni. Daudz tiek lasītas dažādas datorizdrukas.
Kā jums patīk mūsdienu Maskava?
– Varena lielpilsēta, kas ik gadu top skaistāka. Zaļumu kļūst vairāk, pilsēta ir tīrāka. Ja ļoti negrib, slikto var arī nesaskatīt.
Ar ko pats nodarbojaties?
– Vadu privātstundas an- gļu valodā, neesmu dārgs pasniedzējs – desmit dolāru stundā. Esmu izdevis grāmatu «Kurš baidās no angļu valodas darbības vārdiem?». Tā ir kā rokasgrāmata angļu valodas apguvējiem, kurā apkopota mana privātpasniedzēja darba pieredze. Grāmata izdota četras reizes, lasītāju atzīta, tagad top nākamā daļa. Daudz tulkoju no angļu valodas.
Kā varētu raksturot mūsdienu krievu lasītāju?
– Viņš ir daļēji tāds, kādu to veido izdevēji, mūsdienu rakstnieki. Neko sev īpaši tīkamu viņu darbos gan nevaru atrast. Tajos pārāk daudz negatīvisma, primitīva naturālisma. Pamazām tiek aizmirstas krievu literatūras klasiķu radītās vērtības.
Iepazinos ar šī laika pamatskolu programmām. Tur valda haoss, bērniem māca no visa kaut ko, bet īsti viņi neiemācās tik daudz ko vajadzīgu. Izpratnes par literatūras procesa vēsturisko attīstību viņiem nav, daļēji zudusi spēja baudīt literārā darba lēni rāmo plūdumu. Rodas iespaids, ka skolā māca rēķināt un aprēķināt, nevis izjusti domāt.
Saskatījušies šausmas un vardarbību televīzijā un kino, daudzi jaunieši Ivana Turgeņeva «Muižnieku ligzdu» nespēj pat vidusskolā apgūt, jo tur nešauj, nekaujas, nelamājas.
Kas tomēr jums liek katru gadu doties šurp? Vai te nepietrūkst pasaules pilsētas elpas, televīzijas, avīžu?
– Daudzi mani Maskavas paziņas, uzzinot, ka te nav ne jūras, ne ezera vai upes, tikai pusaizgruvis dīķis, arī brīnās. Tomēr tikai te es beidzot varu justies viens, man apkārt nav cilvēku, nav arī viņu radītās informācijas. Tādu vietu pasaulē atrast kļūst arvien grūtāk. Tā ir neizstāstāmi skaista izjūta – dzīvot bez informācijas. Kad aizeju pie kaimiņiem pēc piena, viņi man sniedz kārtējo šausmu devu: smogs virs Maskavas, uzspridzinājušies palestīniešu pašnāvnieki, nokritušas lidmašīnas.
Varu tikai priecāties, ka to visu uztveru pastarpināti – kā jau «atdzisušu» informāciju. Tā mani vairs tik ļoti neiespaido. Šejienes lauku miers un klusums man lieliski palīdz strādāt. Parasti gan visu lielo darbu paveicu Maskavā, te notiek tikai tāda pieslīpēšana.
Ko tagad rakstāt, tulkojat?
– Pēdējā laikā esmu pārņemts ar mūsu planētas izcelsmes izpēti, apzinu informāciju par nezināmiem lidojošiem objektiem (NLO).
Jūs ticat NLO eksistencei? Ko tie, jūsuprāt, šeit meklē?
– Ir pārāk daudz dokumentālu materiālu, kas man neļauj NLO eksistenci pilnībā noliegt. Citplanētieši mūs izzina tāpēc, ka esam citādāki nekā viņi. Mēs arī noteikti meklēsim citas civilizācijas, lai izpētītu tās. Kaut kad vēlāk, kad būsim tam gatavi.
Viens no jūsu pēdējiem darbiem ir kādas neparastas grāmatas tulkojums.
– Amerikāņu rakstnieks un pētnieks Imanuels Veļikovskis jau pagājušā gadsimta piecdesmitajā gadā Ņujorkā izdeva grāmatu «Pasaules sadursmēs». Tajā ļoti netradicionāli skaidrota planētu izcelsme, Marsa un Venēras ietekme uz Zemes civilizāciju. Zemeslodes vēsture tiek saistīta ar šo divu planētu neparasto izcelsmi. Veļikovskis rāda sakritības Bībeles sižetos, skandināvu rūnās, seno inku rakstos, pamato Zemes vēstures cikliskumu. Gadiem ejot, zinātnieka izvirzītie, bet tolaik pilnīgi apšaubāmie pieņēmumi apstiprinās. Pagājušajā gadā šī grāmata, manis tulkota, tika izdota Krievijā. Tai uzrakstīju pēcvārdu, kurā paudu savu redzējumu par pagātni, meklēju sakarības nākotnei.
Kādu redzat mūsu civilizācijas nākotni?
– Iespējams ir viss. Tik daudzas zīmes rāda par svešķermeņu pilnīgi reālu ietriekšanos mūsu planētā. Tā jau reiz ir bijis, ko apstiprina arī Veļikovska pētījumi, un nemaz nav izslēgtas hipotēzes, ka tas varētu atkārtoties. Beidzies ir aukstais karš, kurā Padomju savienība, tātad arī mēs un jūs, zaudējām, bet cīņa turpinās, un tās noteicēji ir citi. Tagad šo cīņu sauc par globalizāciju.
Pilnīgi skaidrs, ka dabas bagātību visiem nepietiks, tās sāks trūkt pavisam drīz. Tāpēc jau tagad ir saplānots, ko no kā ņems, pasaules varenie arī mūs iekļāvuši savos sarakstos.
Vai tā nerunā fatālists?
– Sevi par tādu neuzskatu, bet fakti – globālā sasilšana, ūdens trūkums, ozona slāņa samazināšanās –, tie taču par kaut ko runā. Sakritības tomēr liecina, ka pasaule iet uz kaut ko nelabu. Tikko esmu beidzis tulkot kāda cita amerikāņa grāmatu «Dižā nelaiķe planēta Zeme». Tur ar fizikas likumiem, dažādiem aprēķiniem izskaitļota mūsu nākotne.
Jūs ticat, ka zemeslode tā vienkārši varētu iet bojā?
– Jā, tā var būt kāda kosmosa katastrofa, arī cilvēki paši radījuši tik daudz ieroču, ka, tiem, piemēram, eksplodējot, sekas var būt neprognozējamas. Globalizācijas ideoloģija turpretī mūs mudina dzīvot vienai dienai, baudīt skaisto, ko pasaule šodien sniedz, un nedomāt par rītdienu. Es tam nepiekrītu, es tā nevaru. Cilvēkam jāzina sava pagātne, jādzīvo šodienā un jādomā arī par nākotni.
