Reiz bija filma, kuras nosaukums ietvēra spēcīgu emocionālu informāciju. «Tas saldais brīvības vārds» – tā sauca kinolenti.
Reiz bija filma, kuras nosaukums ietvēra spēcīgu emocionālu informāciju. «Tas saldais brīvības vārds» – tā sauca kinolenti. Neatceros vairs, par ko filmā bija stāstīts, bet salda brīvības garša padomju laikos daudziem bija grūti sasniedzama, toties ļoti kārojama lieta. Kaut kā jau arī tikām pie tās – meklējām dzejoļos starp rindiņām, rūpīgi ieklausījāmies teātra izrāžu zemtekstos, klusu savējo pulkā dziedājām aizliegtas melodijas. Savējie saprata, un trauslais brīvības vārds, sirdī glabāts, sildīja un priecēja, deva cerību reiz to paust skaļi un droši.
Nu esam brīvi, nu runājam, ko domājam, gribam, lai mūs uzklausa, lai notic. Tomēr izrādās – no skaistas, garu pacilājošas un attīstības spēku nesošas brīvības ir tikai viens solis līdz nežēlīgai un nelietīgai visatļautībai. Tepat līdzās arī slinkums – kad un kā gribu, tā atpūšos, bezatbildība – pēc manis kaut vai ūdens plūdi, tāpat neviens neko nevar padarīt, jo brīvība un demokrātija sargā. Redzot, kā viens dara un par sliktiem darbiem sodu nesaņem, cits seko piemēram.
Viena no šo laiku pārprastajām brīvības izpausmēm ir stabilas un noturīgas ģimenes idejas noniecināšana. Katrā žurnāla «Privātā Dzīve» numurā atrodams kāds salkani intriģējošs stāsts par cilvēkiem, vairumā gadījumu sabiedrībā pazīstamiem, kuri šķiras. Turpat blakus foto, kur bijušie laulātie jau kopā ar savām jaunajām otrajām pusītēm. Tiek stāstīts par lepnām kāzām, apjūsmota sirmā kunga jaunā līgava, ģimenes locekļu uzskaitījumā noteikti minēti bērni no pirmās sievas, otrās utt. Tikai neviens nav pavaicājis, kādas ir šo bērnu izjūtas, kad viņu mamma vai tētis kārtējo reizi žurnālā jaunlaulāto tēlā iemūžināts. Un cik ir stāstu par stiprām un noturīgām ģimenēm? Krietni mazāk.
Piemēri par moderno kopā dzīvošanu bez laulības reģistrācijas no smalkajām aprindām izplatās visā sabiedrībā. Vai ik piektdienu «Bauskas Dzīvē», jauno māmiņu fotogalerijā, lasāms, ka bērniņš nācis pasaulē, bet vecākiem katram savs uzvārds.
Mēs tagad varam brīvi runāt un apliecināt, droši samelot. Ja reiz kādam šīs «patiesības» nepatīk, lai ierosina tiesā lietu par goda un cieņas aizskaršanu. Nesen avīzēs un žurnālos, ne visos, bet sensacionālo «patiesību» kārajos, bija apgalvots, ka bijušais «Jaunās partijas», tagad «Pirmās partijas» viens no līderiem Ainārs Šlesers ir gejs. Viņš, lūk, Maskavā pirms desmit gadiem tāds jauns un skaists puisis kādam žurnālistam «iekritis acīs» nepareizā skvēriņā uz nepareizā soliņa sēžam. Ej tagad kādam iestāsti, ka tā nav! Melns uz dzeltena ierakstīts, žurnālā ar fotogrāfijām papildināts, un «patiesās» ziņas oriģināla kopija arī klāt. Varbūt pat nav svarīga ziņas būtība, bet gan princips. Valda «brīvība», mūs jebkurš var atļauties apliet ar samazgām, un tu pat nezini, kad un kā tas notiks.
Brīvība ir ļoti smalka, trausla lieta, dažreiz pat visu mūžu jāmācās, lai prastu ar to apieties.
