Turpmāko pāris desmitu teikumu dēļ daži mani nesapratīs, kāds nosodīs. Taču daudziem manas paaudzes cilvēkiem šodienas datums asociējas ar mūsu skaisto, piedodiet, padomju laiku jaunību.
Vēsture ar mums izspēlējusi joku, kuram vistiešākais apzīmējums būtu «ļauns un netīkams». Tomēr mums bija lemts dzīvot laikā, kuru diktēja pirms simt gadiem, 1917. gada 7. novembrī, notikušais valsts apvērsums, boļševikiem sagrābjot varu cariskajā Krievijā. Tagad mēs esam gudri, apzīmējot tolaik notikušo. Taču pirms vairākiem desmitiem gadu mūsu ausīm bija spēja uztvert vien skaļos un «laimīgos» saukļus: «Lai dzīvo Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija!», «Ļeņins mūžam dzīvs!» un vēl citus. Drēgnajās rudens dienās zem vējā plīvojošajiem karogiem devāmies gājienos pa Komjaunatnes, atvainojos, 11. novembra, krastmalu, smējām, izkliedzām dumjos saukļus, pēc tam piedzērāmies ar lēto šņabi un dzīvojām nost. Uzdzīves salāpīšanai bija atvēlēta vēl viena brīvdiena – 8. novembris. Mums tolaik bija tādi svētki.
Bija arī cits kas. Starptautiskā studentu diena, kuru Eiropā atzīmēja 17. novembrī, daudzus mudināja jautrību «ievilkt» pāri pusnaktij. Tad daudz klusākā toņkārtā tika pieminēts 18. novembris, lai arī varbūt īsti līdz galam neapjautām, ko godinām, ko svinam. Tad sekoja novembra pēdējā svētdiena, kad svecīšu gaismiņām bija cita, jaunības maksimālisma pārņemta protesta nokrāsa.
Dažādi novembri ir bijuši. Cilvēka būtība ir, neraugoties ne uz kādām varām un likumiem, tumsas brīžos meklēt sev gaismas staru, lai par to priecātos. Kā varējām, kā pratām, tā svinējām. Nenoliedzot savu jaunību, šodienā iesim ar gaišākām domām un vēlmēm, lai mūsu pēcnākamie savus svētkus izvēlētos un veidotu paši.
